Kādu dienu šķūrēju sniegu no piebraucamā ceļa, kamēr mana ģimene rosījās pa māju. Pēc kāda laika Metjū iedomājās, ka esmu prom ilgāk nekā parasti. Man vajadzētu sēsties uz sniega motocikla un doties palūkot, kā tēvam veicas, viņš sev sacīja. Metjū ļoti patika braukt ar sniega motociklu, tāpēc viņš prātoja, vai tikai spējais iekšējais mudinājums braukt apraudzīt tēvu nav vienkārši iegansta meklēšana, lai varētu pārtraukt iesākto darbu un pievērsties tīkamākai nodarbei. Pamudinājums atkārtojās vairākas reizes, un visas reizes viņš to atraidīja. Tad pārrados mājās pārguris un sniegains. Mana mašīna bija lejā pie lielceļa sabojājusies, un man bija jābrien mājup kājām cauri milzīgām kupenām.
Metjū saprata, ka noraidītais pamudinājums ir bijis no Dieva. Tomēr piedzīvojums nāca viņam par labu, jo viņš no tā mācījās. Kā es to zinu? Vēlāk mēs ar Salliju un Endrjū bijām izbraukuši, un Metjū bija palicis mājās viens. Es piezvanīju, lai pārliecinātos, kā dēlam klājas. „Kā iet?” vaicāju.
„Es mācos klausīties, tēt.” Tad viņš man pastāstīja, lūk, kādu stāstu. Viņam bija jāaizved kāds klients apskatīt īpašumu augšā pie kalnu pārejas. Izejot no mājas, viņš jutis spēcīgu pamudinājumu paņemt līdzi lukturi. Tam nav nekādas jēgas, viņš sev sacīja. Galu galā, es taču būšu atpakaļ vēl ilgi pirms tumsas. Bet mudinājums atkārtojās, un, pazinis Dieva balsi, viņš atgriezies mājā un paņēmis lukturi.
„Un kad tu atgriezies?” es vaicāju.
„Pusnaktī.”
Vienā no viņa mašīnas riepām bija iedūrusies liela nagla, tāda, kādas lieto baļķu sastiprināšanai, būvējot kalnu būdas. Viņa stāsts dziļi aizkustināja manu sirdi, jo viņš savos pusaudža gados apguva tādas mācības par garīgu jūtību un paļaušanos uz Dievu, par kurām man viņa vecumā nebija ne jausmas.
Vai mums būtu vieglāk klausīties Kungā un paklausīt, ja Viņš kopā ar saviem norādījumiem sniegtu arī paskaidrojumus, kāpēc? Mana pieredze vedina domāt, ka ne.
Kad pienāk rudens un tuvojas sals, man vienmēr jāpaveic kas tāds, kas, atzīšos, nav mana iemīļotākā nodarbošanās: ir jāiztukšo viesu namiņa ūdens apgādes sistēma. Darbs pats par sevi nav tik grūts, bet man jālien šaurajā spraugā zem būdas grīdas, kur ir tumšs, mitrs un pilns zirnekļu tīklu. Tā ir vieta, kur ikvienā brīdī var uzlēkt zirneklis vai pele, un tu vēlies, kaut tev būtu kāds draugs, kas paveiktu šo darbu tavā vietā.
Dienā, kad iestājās sals, es atvēru lūku uz pagrīdi un rāpos lejā, lai izlaistu no caurulēm ūdeni. Ar cimdiem strādāt nebija ērti, tāpēc es tos novilku un noliku sev līdzās uz zemes. Tajā pašā brīdī jutu pamudinājumu ielikt cimdus kabatā, jo citādi varētu tos vēlāk aizmirst. Tu vari pajautāt jebkuram, kurš mani pazīst: man ir brīnišķīga atmiņa. Es nemēdzu aizmirst lietas. Tāpēc arī neņēmu vērā šo mudinājumu un pabeidzu darāmo.
Izgājis ārā salā, devos uz māju. Sajutis aukstumu, sniedzos kabatā pēc cimdiem, un jūs jau zināt, kur tie bija, vai ne? „Ak, nē! Es aizmirsu cimdus zem būdas,” ievaidējos. Nekas cits neatlika, kā atgriezties pēc tiem. Šajā gadījumā Kungs bija uzrunājis manu prātu, pat brīdinājis, kas varētu notikt, bet tas tomēr nebija ietekmējis manu reakciju uz Viņa norādījumiem. Es domāju, ka zinu labāk.
Atgriezties namiņā un vēlreiz doties pagrīdē patiesībā nebija pārlieku smags pārbaudījums, bet šis piedzīvojums ilustrē, cik ļoti Dievs domā pat par mūsu dzīves sīkajām grūtībām. Šī vienkāršā, gandrīz banālā problēma man parādīja, cik ļoti man piemīt tieksme rīkoties pēc sava prāta, un mācīja tik daudz nepaļauties uz savu gudrību. Dievs bieži vien darbojas sīkās un vienkāršās lietās, lai sagatavotu mūs stāties pretī lielākiem kārdinājumiem nākotnē.
Tāpat rīkojas mīloši vecāki, lai iemācītu ko savam bērnam: nenozīmīgās lietās viņi ļauj bērnam kļūdīties, lai tas redzētu, kādas ir viņa izvēles sekas. Atšķirībā no maniem Jaunā Laikmeta draugiem man nebija jābaidās, kad biju ignorējis Dieva vadību. Viņš aizvien bija līdzās, lai palīdzētu man mācīties no pieredzes un pieaugt, un turpināt ceļu ar Viņu.
Galu galā, mums būs jāizvēlas – paklausīt Dieva mudinājumiem vai ne. Šis lēmums mums ir jāpieņem, pamatojoties uz dzīvu ticību un arī uz zināšanām. Eksperimentējot ar praktisko reliģiju, ļaujot Dievam aizvien vairāk būt noteicējam mūsu dzīvē, mēs mācīsimies vairāk un vairāk pazīt Viņa balsi un uzticēties tai.
Līdzīgi kā man, arī jums būs gadījumi, kad ignorēsit Viņa vadību un visu salaidīsit dēlī. Tomēr Dievs nepamet mūs šādos brīžos, un, ja vien esam labprātīgi, Viņš mums caur šīm mūsu kļūdām var iemācīt ļoti vērtīgas mācības. Izmēģiniet kopā ar Dievu, paļaujieties aizvien vairāk un vairāk uz Viņu, izdariet lēcienu ticībā un uzticieties Viņa vadībai.
Ja jūs tā darīsit, pārliecināsities, ka Viņš ir ne tikai nemaldīgs Ceļvedis, bet arī vislabākais draugs, ar kuru kopā ceļot pa dzīves takām – gan šajā pasaulē, gan nākamajā.
