Viņam vajag augt, bet man iet mazumā.
(Jāņa 3:30)
Viljams Mērfijs bija atraktīvs un ietekmīgs cilvēks. Jau četrdesmit gadu vecumā viņš vadīja milzīgu starptautisku korporāciju. Tomēr pēdējās nedēļas laikā viņa domas bija pievērstas kam citam, nevis darījumiem un līgumiem. Viņš bija spiests domāt par to, ka ir mirstīgs.
Tas sākās pie pusdienu galda ar trulām, nemitīgām sāpēm žoklī. Sāpēm drīz pievienojās nelabums. Viņš sacīja sievai, ka nejūtas labi un vēlētos atstāt restorānu un doties mājās. Drīz viņš sabruka uz grīdas.
Izsauktie mediķi konstatēja, ka Viljamam ir potenciāli fatālas sirdsritma izmaiņas, tomēr viņiem izdevās to stabilizēt. Slimnīcā viņš atguva samaņu, un nākamajā nedēļā viņam veica dažādas pārbaudes un procedūras. Diagnoze bija plašs infarkts. Vēl ļaunāk bija tas, ka sirds kateterizācija atklāja aizsprostojumu vēl vienā no artērijām. Viņam tika nozīmēta procedūra aizsprostojuma atvēršanai. Tam vajadzēja novērst atkārtotu infarktu un, cerams, arī nepieciešamību pēc koronāro asinsvadu operācijas.
Laimīgā kārtā procedūra noritēja sekmīgi, un pēc tās viņš tika aizvests uz palātu, kur viņu gaidīja sieva. Drīz ienāca kardiologs ar vairākiem „pirms un pēc” attēliem rokā. Demonstrējot šos attēlus, ārsts izstāstīja, ka asinsvada aizsprostojumu izdevies mazināt no 95 procentu līdz 5 procentu apmēram. Tas bija ļoti labi, bet ārstam bija arī sliktā ziņa.
Viņš sacīja: „Jūsu lipīdu, tas ir, jūsu holesterīna līmenis asinīs joprojām divkārt pārsniedz pieļaujamo normu. Turklāt ir slikta derīgā un kaitīgā holesterīna attiecība. Jums ir jālieto holesterīna līmeni pazeminoši medikamenti.
Es uzaicināju pie jums arī diētas ārstu, jo jums būs jāievēro stingra diēta, līdz jūsu holesterīna līmenis normalizēsies. Apmēram pēc sešiem mēnešiem mēs varēsim jūsu diētu pārskatīt, ņemot vērā holesterīna līmeni, kādu būsit sasniedzis. Kad būsit atlabis, jums vajadzēs iziet arī sirds rehabilitācijas programmu. Jā, un vēl ņemiet vērā, ka jūs esat izsmēķējis savu pēdējo cigareti. Ja paveiksies, mums izdosies novērst šāda aizsprostojuma atkārtošanos.”
Ārsts vēl atbildēja uz dažiem jautājumiem un, pateicis „tiksimies rīt”, atstāja telpu. Pagaidījis, kamēr kardiologs aizver durvis, Viljams, pievērsies sievai, noteiktā balsī sacīja: „Tā es negribu dzīvot!”
Nedēļu viņš bija pavadījis, pārdomājot iespēju, ka viņam jāmirst. Tagad, kad nāves saltais tvēriens bija atslābis modernās medicīnas priekšā, šis citkārt inteliģentais un racionālais cilvēks nevēlējās spert soļus, kas bija nepieciešami viņa izdzīvošanai ilgtermiņā.
Visi uzskatīja, ka Viljama stāvoklī ir vainojama smēķēšana, viņa diēta, stresa pilnais darbs un ģimenes vēsture. Tomēr šie riska faktori nebija tas ienaidnieks, pret kuru viņam jācīnās. Patiesībā Viljama lielākais ienaidnieks viņu jau bija uzveicis. Viņa paša stūrgalvība bija tā, kas nevēlējās upurēt, kas nevēlējās mirt. Vēlme bija spēcīgāka par saprātu, un tieksme – par intelektu.
Kad Viljams agrīnā vecumā mirs, viņa miršanas apliecībā ierakstīs, ka miris dabīgā nāvē. Bet patiesībā Viljams būs noslepkavots, viņu būs nokāvusi viņa paša ietiepīgā stūrgalvība, paša iegriba.
Kad pārcēlos uz dzīvi kalnos, biju ļoti līdzīgs Viljamam. Mana garīgā dzīve atradās reanimācijā, tā bija jāatdzīvina. Biju domājis, ka kalnos izbēgšu no daudziem ienaidniekiem – riska faktoriem. Domāju, ka ienaidnieks ir mediju pasaulīgā ietekme. Domāju, ka ienaidnieks ir mācītājs, kurš no kanceles sludina aplamības. Domāju, ka mans ienaidnieks ir modernās dzīves rūpes un steiga. Domāju, ka visas šīs lietas ir sabotieri, kas kavē mani dzīvot kristīgu dzīvi.
Man bija taisnība. Šīs lietas ir ienaidnieki, un tās patiešām kavē patiesas kristietības attīstību. Cik vien tas ir iespējams, mums vajadzētu izvairīties no tām, lai samazinātu to ietekmi uz savu dzīvi.
Diemžēl man bija priekšstats, ka cīņa pret šo ienaidnieku ietekmi arī ir manas dzīves garīgā cīņa. Tomēr, jau dzīvojot kalnos, drīz vien atskārtu, ka arī visideālākajos apstākļos esmu tā pati persona, kas atstāja Viskonsīnu. Es ierados, lai cīnītos ar saviem grēkiem, bet ātri sapratu, ka šie grēki nav nekas vairāk kā manas patiesās problēmas simptomi. Jāatzīstas, tas bija rūgts brīdis, kad apzinājos, ka mana patiesā problēma, mans patiesais ienaidnieks, mans patiesais riska faktors esmu es.
Problēma biju es! Mani individuālie grēki bija tikai neizbēgami augļi tam, ka es pats kontrolēju savu dzīvi. Šī ir tā vieta, kur tik daudzi, kas patiesi cer un vēlas būt kristieši, piedzīvo neveiksmi. Visai manai sirdij ir jāpieder Dievam – tas nozīmē vienīgi to, ka visas manas izvēles ir pakļautas jeb nodotas Viņam. Kungs nav ieinteresēts, lai Viņam piederētu dažas no manām izvēlēm vai pat lielākā daļa no tām; Viņš vēlas visu. Gara piepildītas dzīves atslēga ir visa pakļaušana Jēzum Kristum. „Neviens nevar kalpot diviem kungiem,” mācīja Jēzus. Kāpēc? „Viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs.” (Mateja 6:24)
