Kad apprecēju Salliju, es atteicos no visām iepriekšējām draudzenēm. Tagad es visu savu mīlestību un pieķeršanos veltīju viņai. Es atteicos no visām agrākajām interesēm. Es nomiru savai iepriekšējai vientuļnieka dzīvei. Ja es, būdams laulāts ar Salliju, būtu mēģinājis turpināt dēku ar iepriekšējo draudzeni, kas būtu noticis ar manām attiecībām ar Salliju? Jūs to zināt, vai ne? Mūsu laulība nebūtu turpinājusies pārāk ilgi, vai ne? Pieņemsim, es attaisnotu savu uzvedību un sacītu: „Bet es joprojām esmu laulāts ar viņu. Viņa ir mana sieva. Es joprojām esmu saistīts ar viņu.” Tā man šķiet pārāk smieklīga ideja, lai to pat apsvērtu.
Tomēr tieši tā notiek ar vairumu kristiešu. Viņi mēģina satvert Kristu, nesaraujot saites ar savām iepriekšējām mīlestībām. Tajā pašā laikā ikvienu, kurš uzdrošinās apšaubīt viņu nodošanos Kristum, tie sašutumā apsūdz mīlestības trūkumā un tiesāšanā. Galu galā, viņi ir labi cilvēki. Viņi dara labus darbus. Viņi ir atdzimuši, vismaz tā viņi apgalvo.
Piemērs par jauno bagātnieku Bībelē ir ietverts ar nolūku. Viņš bija labs cilvēks, un viņš bija vadītājs. Šodien daudzi skatītos uz viņu un teiktu, ka viņš ir jaunpiedzimis. Bet viņš vēlējās būt laulāts ar Kristu, tomēr turpināt dēku ar sevi. Viņš nevēlējās Kristus dēļ atstāt savas iepriekšējās draudzenes. Tik daudzi palaiž garām šī stāsta vitālo mācību. Ne jau lielās bagātības bija tās, kas šķīra šo cilvēku no Kristus, bet gan tas, ka viņš pats vēlējās pārvaldīt savu dzīvi un savas bagātības.
Rakstos varam atrast vismaz sešas vietas, kur Jēzus runā par savu krustu kā par mūsējo. Nosacījumi, ar kādiem Kristus saista māceklību, ir ļoti skaidri. „Ja kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ik dienas ņem uz sevi savu krustu un staigā Man pakaļ.” (Lūkas 9:23) Gan draudzei kopumā, gan atsevišķiem kristiešiem ir vāja izpratne par to, ko nozīmē nomirt sev.
Tas nav vienreizējs notikums, bet ikdienas atteikšanās no savas gribas un saviem ceļiem. Šī nomiršana notiek, kad es labprātīgi ļauju Dieva gribai un ceļiem stāties savējo vietā neatkarīgi no tā, cik nāvējoši tas būtu manām vēlmēm un iecerēm. Kad labprātīgi izvēlamies atteikties no tiesībām būt noteicējiem savā dzīvē, mēs patiesi piederam Dievam.
Tas bija Kristus piedzīvojums, kad Viņš lūdza: „Tēvs, ja Tu gribi, ņem šo biķeri no Manis, tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!” (Lūkas 22:42) Tas bija Dieva nodoms, sākot ar pirmo manis meklēšanas dienu – lai tas kļūtu arī par manu piedzīvojumu. Saskaņā ar senajām rietumnieku tradīcijām vīrietis pilnībā ieguvis sievieti ir tikai tad, kad tā pieņem viņa vārdu. Pieņemot vīra vārdu, viņa apliecina savu labprātību nodot ne tikai savas finanses, dzīves mērķus un privātumu, bet arī visintīmākās savas esības jomas. Viņa labprāt atdod sevi pašu tam, kuru mīl.
Ne visi, kas sauc sevi par kristiešiem, ilgojas pēc tik dziļas intimitātes un pakļāvības Dievam. Vēl mazāk ir tādu, kas to ir ieguvuši. Kāpēc? Tāpēc, ka tas ir process, un modernā Baznīca šo faktu ir pilnībā zaudējusi no redzesloka.
