Kad jūs sākat ar kādu satikties, tas nesākas pie altāra. Vispirms jūs cenšaties iegūt viņa mīlestību. Dievs tāpat rīkojas ar mums. Pakāpeniski rodas jūtas pret otru personu. Vispirms viņai ir nedaudz vietas jūsu sirdī, un jūs vēlaties viņai dot nedaudz no sevis. Pēc kāda laika šī persona kļūst jums aizvien svarīgāka, un jūsu vēlēšanās atdot sevi turpina pieaugt, līdz jūs pēc laulībām saplūstat kā viena miesa.
Tāpat ir ar mūsu attiecībām ar Dievu. Tas ir pakāpenisks process, kas ved pie laulības – divu savienošanās vienā.
Mūsdienu pasaules populārais uzskats par kristietību ir tik ļoti sagrozīts, ka brīdī, kad kāds parāda jebkādu interesi par Kristu, viņš jau tiek uzskatīts par kristieti. Bībele daudzviet runā par draudzi kā pielaulātu Kristum. Paturot to prātā, izmantosim vīrieša un sievietes attiecību analoģiju, lai labāk saprastu procesu, kā cilvēks kļūst par patiesu kristieti.
Dzīvē stāvoklis pirms laulībām ir vienatne, dzīve pašam par sevi. Sauksim to par 1. pakāpi. Šāds cilvēks parasti ir atvērts domai par citu stāvokli. Kristietībā vienatnes jeb atsevišķuma stāvoklis būtu dzīve bez Dieva. Cilvēks pats vada un kontrolē savu dzīvi, nekonsultējoties ar Dievu. Iespēja pieļaut domu, ka Kristum varētu būt kāda loma dzīvē, variē individuāli.
Pēc tam 2. pakāpē viena no pusēm sper soli uz priekšu un parāda interesi par otru personu. Kaut kas, ko viņa saka vai dara, izraisa iekšēju atsaukšanos, un cilvēks jau vēlas, varbūt tikai mazdrusciņ, bet ielaist otru savā dzīvē. Līdzīgi ir ar Dievu. Viņš parāda mīlestību un rūpes par mums, un Viņa ieinteresētība rada mūsos vēlēšanos atdot Viņam kādu daļu no dzīves. Daudzi šajā pakāpē jau uzskata, ka ir kļuvuši par kristiešiem, bet tas ir tikai sākums.
Ieinteresētība, kas tika parādīta 2. pakāpē, rada dziļākas jūtas, kas sāk izpausties uzmanības parādīšanā jeb aplidošanā. Tā ir 3. pakāpe. Šajā pakāpē dzimst ilgas savienot dzīves. Parasti tiek izsludināta saderināšanās. Tomēr indivīds joprojām ir atsevišķs, pats par sevi. Viņš joprojām var pārdomāt. Nekas vēl nav iekalts akmenī, kā saka.
Veidojot attiecības ar Kristu, cilvēka piedzīvojums ir ļoti līdzīgs. Dievs aizvien turpina mūs bildināt. Cilvēks apgūst mācības par atkarību no Dieva un uzticēšanos Viņam. Viņš sāk mācīties pakļaut savu gribu Dievam. Cilvēkā attīstās ilgas, lai Dievs kļūtu par viņa draugu uz mūžu. Tomēr cilvēks joprojām patur kontroli pār savu dzīvi, pilnīgas pakļaušanās „laulības” vēl nav notikušas.
Ceturtā – pēdējā – pakāpe, ir laulība. Laulībā abi indivīdi ir gatavi atstāt visu citu un likt viens otra vajadzības augstāk par savējām. Viņi savieno savas gribas un kļūst viena miesa. Tā ir ikdienas nodošanās otrai personai.
Kad cilvēks, kuru Dieva mīlestība ir meklējusi un ieguvusi, izvēlas sevi pilnībā atdot Dievam, tajā brīdī viņš kļūst par kristieti un pēc būtības ir „laulāts”. Šajā laulībā paša „es” ir jāmirst, un neviens un nekas cits nevar ieņemt sirdī augstāku vietu par Dievu. Tikai pēc šādas pilnīgas pakļaušanās Kristus vārda pieņemšanai ir reāla nozīme.
Jaunā kristieša izaicinājums ir uzturēt un padziļināt šo nodošanos, taču viņš joprojām saglabā izvēles brīvību. Precēts cilvēks var izvēlēties kļūt neuzticīgs. Dievs nekad neatņem cilvēkam iespēju pārdomāt. Dievs nekad mums neuzspiež attiecības ar Viņu. Tā vietā Viņš pastāvīgi pievelk mūs ar savu mīlestību.
Jūs varat jautāt: „Džim, vai jūs tiešām domājat, ka cilvēks nav kristietis, iekams nesasniedz 4. pakāpi?”
Mana atbilde ir „jā”, neviens nav kristietis, tikai pamatojoties uz to, ka viņš apliecina ticību vai viņam ir zināšanas. Kristieši mēs esam tikai tad, kad pilnībā paļaujamies uz Dievu. Viss cits ir cilvēciskā un dievišķā sajaukums, kas nolemj savus piekritējus pienākuma apziņai, bet laupa tiem spēku paklausīt.
„Bet, Džim,” jūs varbūt teiksit, „šķiet, ka visa kristīgā pasaule ievēro citus standartus. Varbūt tas, ko jūs sakāt, ir ļoti pareizi un labi intelektuālā un teorētiskā līmenī, bet vai tas tā ir arī praktiski?”
Tas ir ļoti praktiski. Sekojiet man vienā no manas dzīves parastām dienām un pavērojiet, vai tas nav tas, pēc kā esat ilgojies visu mūžu.
