Ja esat nekustamā īpašuma pārdošanas aģents, katrs tālruņa zvans jums ir gan iespēja, gan izaicinājums. Izņēmums nebija arī Dena zvans kādā vēlā pēcpusdienā.
„Es vēlos iegādāties otru māju Nortforkas ielejā, un birojā man sacīja, ka jūs esat labākais, ar kuru man runāt. Ar ko jūs esat tik īpašs?”
„Den, neesmu pārliecināts, ka varēšu atbildēt uz jūsu jautājumu, jo uz to dažādi cilvēki var raudzīties atšķirīgi. Man ir bijusi tā laime dzīvot šajā apvidū jau daudzus gadus, un es labi pazīstu īpašumus. Man pašam kādreiz bija savs uzņēmums, un varbūt tas man palīdz kontaktēties ar klientiem, no kuriem daudzi ir uzņēmēji. Tomēr man gribētos domāt, ka galvenokārt klienti ir apmierināti tāpēc, ka es patiesi interesējos par viņu vajadzībām, nevis tikai par savu finansiālo ieguvumu. Paturot to prātā, pastāstiet man par sevi, savu ģimeni un to, ko tieši jūs gaidāt no meklētā īpašuma, kādam nolūkam vēlaties to iegādāties.”
Mēs kādu laiku runājām, un es sapratu, ka viņam tiešām ir visi priekšnosacījumi, lai iegādātos otru māju, tomēr viņš nevēlējās izolētu, vientuļu īpašumu. Viņam un viņa sievai patika kaimiņi, un viņi vēlējās līdzās cilvēkus, ar ko satikties. Man tūliņ ienāca prātā vieta pie ezera, kur bija vairākas mājas – ne pārāk tuvu cita citai, tomēr pietiekami tuvu, lai sniegtu kopības sajūtu. Kad jautāju par laiku, kad viņš būtu gatavs apskatīt īpašumu, Dens atbildēja, ka jau rīt viņam jāaizbrauc, tāpēc vienīgā iespēja būtu nākamās dienas rītā.
Man tajā rītā gan bija plānots veltīt laiku rakstu darbiem, kuriem bija jābūt pabeigtiem pēc dažām dienām, tomēr vēlējos palīdzēt Denam, tāpēc piekritu kopā ar viņu doties apskatīt īpašumu, ja vien viņš būtu ar mieru tikties pulksten deviņos. Tā arī vienojāmies.
Kad beidzu šo sarunu, man bija tikai dažas minūtes laika, lai nokopētu informāciju par īpašumu, ko iedot Denam, un tad mēs ar ģimeni devāmies vakara izbraukumā ar velosipēdiem. Nezinu kāpēc, bet riteņbraukšana nav tā nodarbe, kas man sagādā prieku. Tomēr es braucu, jo maniem zēniem patīk braukt, un es esmu priecīgs par to, ka viņi ir priecīgi. Tomēr tovakar bija citādi. Endrjū izvēlētais maršruts bija grūts, un līkumošana starp kokiem un akmeņiem lika manam prātam atslēgties no dienas aktivitātēm. Mans prāts varēja atpūsties, kamēr manam ķermenim bija pamatīgi jānopūlas, lai neatpaliktu no zēniem.
Braucot augšup pakalnā, mēs visi bijām piekusuši un sakarsuši, un es nolēmu izņemt savu ūdens pudeli un apšļakstīt Endrjū. Tā nu es pieliku papildu spēku, lai pakalna virsotnē viņu panāktu. Taču brīdī, kad jau sniedzos pēc ūdens pudeles, viņš pēkšņi piebremzēja un nogriezās. Nezināju, ka šajā vietā takā ir pēkšņs pagrieziens, un tā nu es traucos lejup pa stāvu nogāzi, kura beidzās milzīgā, duļķainā lāmā. Ar inerci iztriecos tai cauri, ūdenim šķīstot uz visām pusēm, – un pēkšņi sajutos atvēsināts un atsvaidzināts. Pārsteidzošā kārtā, pateicoties manai neplānotajai novirzei no takas, biju nobraucis no kalna ātrāk par pārējiem un tagad izrādījos viņiem priekšā. Mani ieraudzījuši, viņi izvilka savas ūdens pudeles un smiedamies centās mani panākt visu ceļu līdz mājām. Atgriežoties mājās, man bija vajadzīga duša.
Brauciens bija sniedzis lielisku atpūtu manam prātam un sagatavojis naktsmieram. Tas mums visiem bija devis siltu, laimīgu sajūtu, kas turpinājās mūsu kopīgā svētbrīža laikā un arī pēc tam, dodoties pie miera. Kad gāju garām savam rakstāmgaldam, mani uzrunāja nepabeigtie rakstu darbi. Atceroties rītdienas tikšanos ar Denu, sajutu kārdinājumu apsēsties un vēl pastrādāt. Biju iemācījies, ka nākamā diena sākas iepriekšējās dienas deviņos vakarā.
Ja neesmu gultā deviņos vakarā, es nepiecelšos pietiekami agri, lai pavadītu sev nepieciešamo laiku ar Dievu.
Šis laiks man ir svarīgs. Tas man ir tik svarīgs tāpēc, ka esmu sapratis – es esmu svarīgs Dievam! Tas ir brīnišķīgs laiks, kad varu nākt pie Viņa kā sava vislabākā Drauga un tikt Viņa žēlastības piepildīts un spēcināts jaunajai dienai. Katru rītu es pavadu daudz laika, lūdzot un klusībā pārdomājot Viņa Vārdu. Es lūdzu Debesu Tēvu sagatavot mani gaidāmajām cīņām. Viņš ne tikai zina, kas mani gaida, bet Viņš ir arī izplānojis manu izglābšanu. Dieva gatavība mani glābt ir pastāvīga atklāsme manai notrulinātajai uztverei par to, cik ļoti Viņš mani mīl.
Šajā laikā es nestudēju doktrīnas. Es vēršos pie Dieva Vārda kā grēcinieks, kuram izmisīgi nepieciešama glābšana. Es nāku pēc atskārtas par kādu, kas ir daudz svētāks un varenāks par mani. Kad cilvēks raugās uz majestātisku kalnu vai Lielā kanjona diženumu, normāla reakcija ir apbrīna un bijība. Ja vien tavu prātu nenotrulina alkohols vai narkotikas, tu aptver cilvēka sīkumu un nenozīmīgumu. Tā ir Dieva atklāsme, ko meklēju ik rītu, atklāsme, kas liek man apzināties, cik esmu vājš un bezspēcīgs.
Ja pēc šī īpašā Dieva tuvumā pavadītā laika izjūtu savu lielo vajadzību, tas manī vairo vēlēšanos būt ar Viņu arī turpmākajās dienas gaitās, jo apzinos, ka bez Viņa neko nespēju.
Tik daudzi, kas ir mēģinājuši ieviest savā dzīvē rīta svētbrīžus, tomēr nerod tajos spēku. Viņi izsaka savas lūgšanas, varbūt lasa Bībeli un citas garīgas grāmatas, bet neatrod dzīvu saikni ar spēka Avotu. Tā kā tā ir jauna pieredze, mēs neesam intuitīvi sagatavoti saziņai ar Visvareno. Cilvēki galvenokārt mācās vērojot un atdarinot, bet personiskais svētbrīdis pēc definīcijas ir intīma un privāta lieta, nevis kas tāds, ko varam pārņemt no citiem. Kā gan mums to apgūt?
Iespējams, vissvarīgākā lieta, ar kuru varu dalīties no savas pieredzes, ir kavēšanās Dieva klātbūtnē. Ja šķiet, ka Viņš ar mums nekomunicē, tas vēl nenozīmē, ka šis laiks ir bezvērtīgs. Galvenais iemesls, kāpēc mums neizdodas izveidot saikni ar Dievu mūsu svētbrīdī, ir tas, ka mēs neatvēlam pietiekami daudz laika, lai atslēgtos no dzīves nastām, lai apzinātos savu vajadzību un kļūtu iekšēji klusi un gatavi mācīties. Meklējiet Dievu tā, kā slīcējs meklē glābšanu. Ilgojieties nevis pēc reliģiskām vai Bībeles zināšanām, bet pēc paša Dieva pazīšanas jeb atzīšanas, jo Viņš saka: „Es tiem piešķiršu gribu Mani atzīt, ka Es esmu Tas Kungs, un tie būs Mana tauta, un Es būšu viņu Dievs, jo tie atgriezīsies pie Manis no visas savas sirds.” (Jeremijas 24:7)
Pēc šī klusā laika ar Dievu joprojām saglabājas iespēja, ka atkal pamostas mans „es”. Torīt, paēdis brokastis, steidzos pabeigt savus mājas darbus, jo drīz bija jāierodas Denam. Mēs esam sadalījuši darbus tā, lai visas rūpes par saimniecību negultos tikai uz manas sievas pleciem. Zēni saklāj savas gultas un pēc tam palīdz gatavot ēdienu un tīrīt istabas. Mans uzdevums ir sagatavot ģimenes kopējo svētbrīdi, sakārtot mūsu guļvietu, ienest malku un noslaucīt lieveni. Tāpat es palīdzu arī citos darbos, kur rodas kāda vajadzība.
Ejot garām dēla guļamistabai, ievēroju, ka viņa gulta vēl nav saklāta, un jutu pamudinājumu izdarīt to viņa vietā. Tā kā es steidzos, mēģināju šo pamudinājumu neņemt vērā. Galu galā, tas bija viņa darbs, un es vēlējos viņam mācīt atbildību par saviem pienākumiem. Bet pamudinājums atkārtojās, un es atcerējos, ka biju solījis Dievam darīt visu, uz ko Viņš mani tajā dienā aicinās. Tā nu es saklāju dēla gultu un devos pabeigt savus darbus.
Viens no maniem tā rīta uzdevumiem bija saskaldīt pavardam malku. Tā kā mēs dzīvojam tālu no civilizācijas, mēs ar malku gan apsildām māju, gan gatavojam ēdienu. Man patīk skaldīt malku, un tas nešķiet grūts darbs. Turklāt prāts tajā laikā var kavēties pie citām lietām, un tā nu es, gatavodams kurināmo, domāju par draugu, ar kuru mums bija radušās domstarpības. Domās uzskaitīju visas viņa kļūdas un attaisnoju savu nostāju. Un tad pazīstamā balss, ko tajā rītā jau biju dzirdējis, no jauna uzrunāja manu sirdi.
„Džim, tev ir jālūdz par savu brāli, nevis jānodarbojas ar sevis attaisnošanu.”
„Labi, Kungs, bet kas man būtu jālūdz?” es vilcinājos. „Džim, tev jālūdz, lai tu varētu ko darīt sava drauga labā, kurš tev nepiekrīt. Lai tu varētu darīt ko tādu, kas prasītu tavu laiku, tavu naudu un tavus talantus.”
Pēc īsas iekšējas cīņas turpat pie skaldāmā bluķa es nolēmu pakļauties. Es lūdzu. Un ziniet, dažu nedēļu laikā Dievs atbildēja uz šo lūgšanu un deva man iespēju ko darīt šā cilvēka labā.
Es iedomājos, ka laikā, kamēr viņš ir ceļojumā, pie viņa mājas būs sakrājies daudz sniega, un jūs jau zināt, ka nav patīkami nogurušam atgriezties mājās pēc tāla ceļa, kur jūs gaida darbs, kad par visu vairāk gribat atpūsties. Jutu, ka Kungs šo domu ir ielicis manā prātā, lai ko darītu lietas labā. Es aizbraucu uz viņa māju un notīrīju visu sniegu, un tas man patiešām prasīja ne mazumu laika. Viņš nekad neuzzinās, kurš viņam ir palīdzējis, bet ar katru liekšķeres vēzienu mana sirds pret šo cilvēku atmaiga un manas domas attīrījās no aizvainojuma jūtām.
Tieši domas ir tā vieta, kur tiek uzvarētas vai zaudētas mūsu cīņas. Toreiz es to vēl nezināju, bet tajā dienā man domās bija jāizcīna vēl vairākas cīņas.
Tikko biju ticis galā ar darbiem, kad mans klients arī bija klāt. Sasveicinājies ar viņu, iegāju saimniecības telpā, lai paņemtu virsjaku. Vai varat iedomāties, ko es tur ieraudzīju? Mana sieva tikko bija izmazgājusi veselu kalnu drēbju. Tās vienkārši gaidīja, lai kāds tās izkarinātu uz auklas žāvēties.
„Džim, es gribu, lai tu to izdari par prieku sievai.”
