Es ticu, palīdzi manai neticībai!
(Marka 9:24)
Viena no svētībām, ko varam baudīt savā dzīvesvietā, ir brīnišķīgas kvalitātes ūdens. Es iedomājos, ka varētu ierīkot mūsu mājā pašteces ūdens apgādes sistēmu. Šādas sistēmas darbība nebūs iespējama gluži katrā vietā, bet, ja ir piemērots reljefa pacēlums, lauku apstākļos nekas nav labāks par to. Tā nepatērē elektrību, un tajā nav detaļu, kas varētu salūzt.
Mums ir tā laime, ka mūsu īpašumā, apmēram divtūkstoš pēdu no mājas un sešpadsmit pēdu augstāk par to, plūst avots. Lai izveidotu pašteces ūdens apgādi, mums bija tikai ar ekskavatoru jāizrok pietiekami dziļa – zem sasaluma līmeņa – tranšeja un jāiegulda tajā divtūkstoš pēdu gara caurule.
Nelaimīgā kārtā, kad divu collu lielā caurule bija ieguldīta tranšejā, konstatēju, ka man pietrūkst daži savienojuma posmi, tāpēc nācās braukt uz pilsētu, lai tos iegādātos. Ja izbrauktu pietiekami agri, varētu nopirkt vajadzīgās detaļas un atgriezties līdz pulksten deviņiem, kad ieradīsies ekskavators, lai sāktu aizbērt tranšeju.
Uzcēlies kā parasti puspiecos no rīta, biju nedaudz satraukts par gaidāmo trīs stundu braucienu uz pilsētu un atpakaļ, un tiecos ātrāk pabeigt savu personīgo laiku ar Kungu. „Tu saproti, Kungs.
Es aizvien pavadu laiku ar Tevi, bet šorīt man ir neatliekamas darīšanas.”
Kungs mani uzrunāja ar šādu domu: „Džim, tev ir nepieciešams pavadīt laiku ar mani, lai mūsu savienība būtu dzīva, nevis pavirša. Paliec ar mani, līdz tava miesa ir pakļauta.”
Nodevis savus plānus Dievam, paliku un pavadīju laiku ar Viņu. Izbraucot uz pilsētu, es pārdomāju tajā rītā lasīto Bībeles fragmentu, Jāņa 15:5 (KJV): „Es esmu vīnakoks, jūs esat zari.” Braucot pa vientulīgo Notforkas ceļu, domāju par ciešo un vitālo saikni, kāda pastāv starp vīna koku un tā zariem.
Pēkšņi man priekšā uz ceļa izlēca liels briežu bullis. Es nepaguvu pat nospiest bremžu pedāli, pirms uztriecos dzīvniekam ar ātrumu piecdesmit jūdzes stundā. Atskanēja pretīgs būkšķis, ko pavadīja plīstoša stikla un plastmasas troksnis. Motora pārsegs atsprāga vaļā un priekšējās restes aizlidoja. No pārsistā radiatora cēlās tvaiks. Radiatora šņākoņai pievienojās ventilatora klikataklakata , kopā veidojot pavisam bezcerīgu skaņu. Atstājot aiz sevis atlūzu sliedi, es apstājos ceļa malā.
Palikšana kā zaram vīna kokā bija pēdējais, par ko tajā brīdī gribētu domāt. Tomēr, man tā sēžot un joprojām cieši turot stūri, mani uzrunāja pazīstamā klusā un maigā balss: „Džim, tieši tagad Es tev esmu vajadzīgs. Vai tu tici, ka Es joprojām esmu ar tevi un varu tev palīdzēt atrisināt šo problēmu?”
„Kungs, man tā nešķiet. Domāju, mans plāns pilsētā iegādāties detaļas ūdensvadam nevar īstenoties. Atbrauks ekskavators, bet manis nebūs mājās. Mana mašīna ir pagalam. Ventilators ir salauzts. No radiatora plūst tvaiks. Es ne tikai nebūšu mājās līdz deviņiem, bet būs labi, ja tikšu mājās līdz tumsai. Nē, Kungs, man nepavisam nešķiet, ka Tu šobrīd esi ar mani.”
Grasījos izkāpt un apskatīt bojājumus, bet Kungam kā aizvien bija citi plāni.
„Džim, vai neesi aizmirsis brokastis, ko sieva tev iedeva līdzi?” „Tu laikam joko! Mana mašīna ir sasista, un Tu gribi, lai es te
mierīgi sēžu un ēdu?”
„Džim, ja tu tagad nepaēdīsi, vēlāk tev nebūs tam laika. Cukura līmenis tavās asinīs nokritīs. Tu kļūsi vājš un nervozs. Tev ir lēnām un mierīgi jāpaēd.”
„Ēst lēnām? Es pat mājās to nevaru, kur nu vēl šeit, sasistā mašīnā!”
„Vienkārši uzticies man, Džim.”
„Bet Kungs...”
„Sakošļā labi, Džim.”
Tā nu es sēdēju un ēdu lēnām vai vismaz centos to darīt. Divdesmit minūtēs biju ticis galā ar pārslām. Prātoju, vai ieradīsies eņģelis, lai man palīdzētu, bet neviens neparādījās.
„Džim, vai atceries ābolu, ko sieva tev ielika somā?” „Kungs,” es iesaucos, „ābolu arī?”
Tā nu es sēdēju, lēnām ēzdams ābolu. Kad biju to apēdis, ieraudzīju pa ceļu man pretim braucam meža dienesta mašīnu. Kad automašīna nobremzēja un apstājās man līdzās, ieraudzīju, ka braucējs ir man pazīstams.
„Nu,” viņš pienācis sacīja, „izskatās, ka tev ir pamatīgas pro blēmas.”
„Tā ir,” piekritu.
„Klau, man mašīnā ir radiotelefons. Vai vēlies, lai sazinos ar dispečeru un izsaucu evakuatoru?”
„Jā, lūdzu.”
Pēc viņa aizbraukšanas sēdēju un pārdomāju faktu, ka kāds tomēr brauca pa šo vientuļo ceļu, turklāt viņam mašīnā bija radiotelefons. Tas notika tolaik, kad vēl nebija moderno mobilo tālruņu, un arī radiotelefoni bija retums.
Jutu pamudinājumu izkāpt no mašīnas un salasīt visas atlūzas, kas mētājās uz ceļa, lai tās nesagādātu nepatikšanas kādam citam. Tomēr vispirms nolēmu parūpēties par briedi. Es jau iepriekš redzēju, ka tas ir beigts. Tas gulēja uz ceļa sakropļots, un tieva asins straumīte tecēja no reiz tik cēlās galvas. Jutos briesmīgi, un acīs riesās asaras, domājot par šāda skaista dzīvnieka nevajadzīgo bojāeju. Man tas bija jādabū nost no ceļa. Es satvēru nabaga brieža kājas un vilku to uz ceļa malu. Vēlāk salasīju savas mašīnas atlūzas, un tad jau arī evakuators no pilsētas bija klāt.
„Kur jūs vēlaties, lai jūs nogādāju?” vadītājs vaicāja. Atcerējos, ka nesen biju pārdevis skaistu īpašumu kādam vīram,
kuram pilsētā piederēja veikals, tāpēc pateicu evakuatora vadītājam viņa adresi. Sēdēdams evakuatora kabīnē, prātoju, ka man tagad vajadzēs iznomāt kādu mašīnu, un atkal man uzmācās kārdinājums raizēties par detaļām. Lai cik dīvaini tas būtu, man kā bijušajam apdrošināšanas aģentam nebija nomas apdrošināšanas, un es jutu sirdī briestam neapmierinātību. Tas man maksās naudu, turklāt daudz!
„Kas noticis, Džim?” jautāja veikala īpašnieks, mani ieraudzījis.
„Es notriecu briedi,” atbildēju.
„Nu, tu esi pamatīgi pastrādājis,” viņš noteica, ar lietpratēja aci aplūkodams manu sasisto automašīnu. „Ko tu domā iesākt?”
„Nezinu,” atbildēju.
„Es zinu,” viņš sacīja. „Agrāk šeit bija automašīnu nomas firma, un, pārceļoties uz jaunu vietu, viņi man atstāja veselu kaudzi ar bezmaksas nomas kuponiem. Tie visi ir tavi.”
„Paldies, Kungs,” es nočukstēju pie sevis.
Tobrīd durvīs parādījās evakuatora vadītājs un piedāvāja aizvest mani līdz nomas firmai. Es, protams, piedāvājumu ar prieku pieņēmu.
Pa ceļam domāju par to, kā Dievs par mani ir parūpējies. Tomēr es pazīstu daudzus cilvēkus, kurus Dievs mīl tāpat kā mani un kuriem ir bijušas līdzīgas problēmas, bet viņiem viss nav risinājies tik gludi. Kāpēc? Mēs nevaram pārsteigt Dievu ar pēkšņām situācijām un problēmām. Viņam jau iepriekš ir risinājums katrai no tām. Bet bieži mēs šo risinājumu palaižam garām, jo nekonsultējamies ar Viņu, vai arī mēs vienkārši neaptveram šo Dieva sagādāto risinājumu, jo esam pārlieku aizņemti ar savām problēmām.
No pieredzes zinu, ka brīžos, kad rodas problēmas, es gaidu, ka Kungs tās risinās, bet, ja palīdzība nenāk tūlīt, rīkojos pats. Dievam ir risinājums, bet Viņš nekad nepiespiež mūsu gribu. Ja mēs paši vēlamies visu kontrolēt, Viņš mūs nespiež sekot Viņa ceļam.
Tā bija mana cīņa, ēdot brokastis sasistajā mašīnā. Es varēju kāpt ārā un sākt soļot uz tuvākajām mājām, meklējot pats savu risinājumu. Tāds lēmums pats par sevi nebūtu ļauns vai grēcīgs, bet tā nebūtu paļaušanās uz dievišķo gudrību. Nonācis līdz automašīnu nomas firmai, aptvēru, cik daudz tajā rītā biju iemācījies par to, ko nozīmē kā zaram palikt Vīnakokā. Pateicies šoferim, es iznomāju mašīnu, nopirku vajadzīgās detaļas un pat paspēju laikus ierasties mājās, lai varētu pabeigt darbu ar ūdensvadu.
Ikvienam, kurš saka, ka tic Kungam, agri vai vēlu jāuzdod sev jautājums: „Vai es patiešām ticu?” Vai torīt es patiešām biju zars, kas paliek Vīnakokā? Zars nekad nepavada laiku raizējoties, vai tikai koks gādās par viņa vajadzībām. Manas raizes torīt nepanāca neko. Kungs parūpējās par visām detaļām, un Viņš to darīja bez manas palīdzības.
Kristus saviem laikabiedriem par bezjēdzīgām raizēm sacīja šādus vārdus: „Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” (Mateja 6:31-33)
Vai mēs patiešām ticam? Es vēlos to uzzināt.
