Kā jau iepriekš teicu, mūsu apvidū ir daudz lāču. Es noraidīju domu, ka man vajadzētu iegādāties ieroci pašaizsardzībai. Tā vietā nolēmu paļauties uz Kunga aizsardzību un brīdinājumiem briesmu gadījumā. Daudzi šo manu paļāvību uz Dievu uzskatīja par pašpaļāvību, un arī es pats zināju, ka kādudien mana uzticēšanās tiks pārbaudīta. Tad un tikai tad man būs izdevība apliecināt, ka es patiešām reāli ticu savam Dievam.
Šī izdevība pienāca, kaut arī ne tādā laikā un veidā, kā biju gaidījis. Es gribētu, lai varētu sacīt: „Kungs, rīt no rīta vienpadsmitos es būšu gatavs pārbaudījumam.” Bet tas tā nenotiek. Mums vienmēr jābūt gataviem atbildēt par mūsu ticību (1. Pētera 3:15).
Virs meža riņķoja kraukļi. Tas parasti nozīmē, ka ir nobeidzies kāds dzīvnieks. Mani puiši uztraucās, vai tikai kaut kas nav atgadījies ar kādu no briežiem, kuri bija pieraduši pie mums un kurus mēs barojām. Viņi vēlējās iet apskatīties, un es ne tikai viņiem to atļāvu, bet piekritu doties līdzi arī pats.
Jūs jau zināt, ka jauni puikas ne vienmēr vēlas iet līdzās tēvam, un tā es viņiem ļāvu skriet pa priekšu uz to pusi, kur klaigāja kraukļi. Celiņš kādā vietā sadalījās divās savstarpēji paralēlās takās. Zēni aizskrēja pa vienu no tām, bet es nejauši izvēlējos otru.
Man neienāca prātā doma, ka pie beigtā dzīvnieka varētu atrasties lācis. Tomēr lāča prātā šāda ideja bija ienākusi. Par laimi, mani zēni bija jauni un enerģiski. Viņi trokšņoja pietiekami skaļi, lai lācis viņus sadzirdētu nākam un nolemtu steigšus laist ļekas vaļā – tieši pa taku, pa kuru gāju es.
Mēs ar lāci sastapāmies aci pret aci. Lācis izslējās pakaļkājās un rūkdams un šņākdams raudzījās uz mani. Grizlilāči acīmredzot ievēro vienkāršu principu: ja nevēlies nepatikšanas, ievēro distanci, bet, ja vēlies nepatikšanas, viņi ir gatavi pakalpot.
Vienmēr biju zinājis, ka kādudien tas notiks. Es biju pat klusībā prātojis, kā šādā brīdī rīkošos. Vai pagriezīšu muguru un bēgšu, vai arī nokritīšu garšļaukus embrija pozā un apsegšu galvu, kā to iesaka eksperti? Varbūt mēģināšu uzrāpties kokā vai izmisumā nokritīšu ceļos? Tomēr neviena no šīm domām tobrīd man neienāca prātā.
Stāvot aci pret aci ar visbīstamāko mūsu apkārtnes mežu iemītnieku, es nejutu bailes, bet gan to, ka man līdzās ir kāds vēl spēcīgāks. Ar gandrīz nevērīgu žestu pasniedzos un nolauzu nelielu zariņu, sacīdams: „Kungs, šis lācis ir pilnībā tavs!”
Draugi vēlāk nespēja noticēt, ka šajā brīdī mans pulss saglabāja parasto ritmu, tomēr tā tas bija. Nebija nedz adrenalīna pieplūduma, nedz sviedru uz manas pieres, tikai rāma pārliecība, ka līdzās ir mans pastāvīgais Draugs un Pavadonis. Es zināju, ka Visuma Valdnieks ir mans Aizstāvis.
Viens no maniem mīļākajiem Rakstu apsolījumiem ir šis: „„Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu,” – tā ka mēs droši varam sacīt: „Tas Kungs ir mans palīgs, es nebīšos! Ko cilvēks man darīs?”” (Ebrejiem 13:5, 6)
Raugoties uz lāci, kas pēkšņi it kā no nekurienes bija parādījies man priekšā, iedomājos, ka zēni varētu nākt pa taku mani meklēt. Gribēju kliegt, lai viņi paliek, kur ir, bet tas varētu būt bīstami. Ja kliegsi uz melno lāci, tas parasti bēgs, bet, ja kliegsi uz grizlilāci, tas uzbruks. Tomēr mana izvēle bija vienkārša – kā tēvam man bija jāaizsargā savi bērni.
„Puiši, palieciet, kur esat!” es skaļi uzsaucu. Lācis tūliņ nolaidās uz visām četrām un sāka draudīgi man tuvoties. Pēkšņi tas apstājās un atskatījās. Mani zēni no mazotnes bija radināti nākt tūlīt, tiklīdz tiek saukti. Tagad, kad kliedzu „puiši...”, viņi, pat nesagaidot turpinājumu, vienkārši metās skriet uz manu pusi.
Tās bija viņu balsis un lūstošo zaru troksnis, kas iztraucēja lāci tieši brīdī, kad tas grasījās man uzbrukt. Drīz zēni parādījās uz takas lācim aiz muguras, un tagad dzīvnieks bija gan saniknots, gan izbijies no dīvainajiem radījumiem, kuri nespēlēja pēc parastajiem noteikumiem. Apgājis mani ar krietnu līkumu pa mežu, lācis, joprojām rūcot un sprauslājot, tā pauzdams savu attieksmi pret mums, atgriezās uz takas man aiz muguras un teciņiem attālinājās.
Pajautājiet jebkuram, kuram ir kādas zināšanas par lāčiem. Mēs visu izdarījām nepareizi, ne tā, kā būtu jārīkojas, sastopoties ar lāci, tomēr mēs bijām pasargāti, pateicoties dzīvā Dieva labvēlībai, kurš ne vien valda pār visiem pasaules radījumiem, bet arī ir aizvien mums līdzās.
