Nesen man bija jālido uz Eikronu Ohaio štatā. No mūsu vietējās Kalispelas lidostas Montānā nav tiešu reisu uz turieni, tāpēc man bija jālido vispirms uz Soltleiksitiju, lai tur pārsēstos lidmašīnā uz Eikronu. Šis lidojums noritēja bez vērā ņemamiem atgadījumiem. Soltleiksitijā ieņēmu savu vietu lidmašīnā, kurai vajadzēja mani aizvest uz Cincinnati Ohaio štatā. Tobrīd vēl nenojautu, ka šis lidojums nebūt nebūs tik gluds, kā varētu gribēt.
Pilots paziņoja, ka lidaparātam konstatētas tehniskas problēmas, tāpēc mūsu izlidošana aizkavēsies. Es nekavējoties lūdzu: „Kungs, Tu zini, ka man jāpaspēj uz Eikronas reisu. Lūdzu, palīdzi šiem cilvēkiem ātri atrisināt visas nepatikšanas.”
Tajā pašā brīdī jutu, ka šis lidojums izvērtīsies par smagu pārbaudījumu. Starp lidmašīnas plānoto ielidošanu Cincinnati un manu reisu uz Eikronu bija tikai četrdesmit piecas minūtes. Vakarā man bija paredzēta uzstāšanās, un, ja nepaspēšu uz Eikronas lidmašīnu, sanākušie cilvēki mani gaidīs un nesagaidīs. Es lūdzu: „Kungs, Tu zini šo cilvēku vajadzības. Neļauj velnam triumfēt. Tu vari palīdzēt salabot šo lidmašīnu laikā. Lūdzu, dari to!”
Pagāja desmit minūtes, divdesmit, trīsdesmit... Pēc četrdesmit minūtēm pilots beidzot paziņoja, ka pēc piecām minūtēm mēs pacelsimies. „Kungs, četrdesmit piecas minūtes! Es nokavēšu savu reisu. Eikronas lidmašīna pacelsies brīdī, kad ielidošu Cincinnati. Rezervē nav palikusi pat viena minūte!” Tad Kungs manā prātā ielika šādas domas:
„Džim, vai tu tici, ka esmu ar tevi?” „Nu, jā – es par to sludinu.”
„Vai tu tici, Džim? Vai tu patiešām tici, ka es varu aizkavēt to lidmašīnu tevis dēļ?”
„Jāaa...,” es sacīju ar nelielām trīsām. „Es ticu, ka Tu to vari.” „Vai tu tici, ka es to darīšu?” Tas jau bija daudz nopietnāks
jautājums, vai ne?
„Jā, es ticu.”
„Vai tu no savas puses darīsi visu iespējamo, lai paspētu uz to reisu?”
„Jā, Kungs.”
„Tad es aizkavēšu to lidmašīnu tevis labad.”
Es uzrunāju garām ejošo stjuarti: „Vai jūs, lūdzu, varētu palūgt pilotam, lai viņš sazinās ar Cincinnati lidostu un aizkavē manu reisu uz Eikronu?”
„Ser,” viņa laipni atbildēja. „Mums šajā lidmašīnā ir vairāk nekā četri simti pasažieru. Mēs nevaram to darīt četru simtu pasažieru labā.”
„Bet,” es centos paskaidrot, „tas nav tā, ka mani lidostā gaidītu vecmāmiņa vai vectētiņš. Tur ir pilna auditorija ar klausītājiem, un man jārunā, un, ja es neieradīšos...”
„Man ļoti žēl, ser.”
Domāju, varbūt šai stjuartei bija grūti izpildīt manu lūgumu, varbūt es nebiju viņai to izteicis pietiekami skaidri. Tā nu es uzrunāju citu stjuarti, bet viņas atbilde bija tieši tāda pati. Tad nolēmu izmēģināt citu taktiku.
„Kundze, vai es varētu tikt ārā pirmais pa šīm durvīm, tiklīdz piestāsim pie termināļa?”
Viņa paskatījās uz mani, it kā sakot: „Varbūt, bet vai jums nešķiet, ka jūs esat pārāk egoistisks?”
Kad biju paskaidrojis sava lūguma iemeslus, šī stjuarte kļuva daudz atsaucīgāka. „Labi, tiklīdz lidmašīna apstāsies, nāciet pie šīm durvīm, es jums palīdzēšu. Kad durvis atvērsies, skrieniet!”
Vareni, es nodomāju. Dievs ir ar mani, un lidmašīnas personāls ir ar mieru sadarboties. Dievs tiešām aizkavēs to lidmašīnu manis dēļ.
Cincinnati ir milzīga lidosta ar daudziem termināļiem un eju labirintiem. Es pajautāju atsaucīgajai stjuartei, kurp man būs jādodas, lai atrastu savu Eikronas lidmašīnu. Tas, izrādījās, bija trīs termināļus tālāk! Novilku svīteri un pārliku to pār roku. Sapratu, ka šis piedzīvojums var izvērsties visai karsts. Tā nu es stāvēju ar svīteri uz vienas rokas un portfeli otrā rokā pie durvīm, kad tās atvērās.
Pirms vairākiem gadiem bija reklāmas klips, kurā bija redzams futbolists, kurš skrēja pa lidostu, līkumoja starp pasažieriem un lēca pāri viņu bagāžai. Vai atceraties? Nu, lūk, tas bija par mani. Es skrēju, lēcu un līkumoju. Pavisam nosvīdis pieskrēju pie vajadzīgās termināļa izejas un saucu: „Kur ir mana lidmašīna?”
Vienīgais tuvumā esošais cilvēks – laipna lidostas darbiniece – man atbildēja: „Ser, tā devās ceļā pirms piecām minūtēm.”
„Bet Dievs sacīja, ka Viņš to aizkavēs manis dēļ!” es impulsīvi izsaucos.
Viņa paskatījās uz mani. Tas ir, viņa patiešām skatījās uz mani. Kaut jūs redzētu viņas sejas izteiksmi!
„Ser?” viņas balsī skanēja pārsteigums un neizpratne.
„Kundze, jums ir jāpiezvana pilotam un jāatgriež tā lidmašīna atpakaļ, jo man ar to ir jālido! Dievs man apsolīja, ka aizturēs to lidmašīnu!” Caur logu varēju redzēt, ka mana lidmašīna tālumā gaidīja atļauju pacelties. „Lūk, tur tā ir! Jums ir man jāpalīdz! Jūs varat dabūt to mašīnu ar kāpnēm un aizvest mani līdz lidmašīnai!” Bet viņa to nevēlējās darīt.
Viņa tikai skatījās uz mani, un viņas acīs varēja lasīt jautājumu: kasganšimpuisimlēcies? Es zināju, ka Dievs ir Kungs pār visu un ka Viņam nekas nav par grūtu. Es biju tam ticējis! Vai patiesi es biju dzirdējis Dievu runājam uz mani? Vai Viņš tiešām bija ieinteresēts, lai es paspētu uz savu uzstāšanos? Pagājis sāņus, apsēdos vienā no uzgaidāmās telpas krēsliem, noliecu galvu un klusībā lūdzu: „Kungs, Tu teici...”
Bet tobrīd Kungs man sacīja: „Džim, vai tu patiešām tici, ka es esmu Dievs pār visu? Vai tu tici, ka es, ja vien vēlos, varu atgriezt šo lidmašīnu atpakaļ pat tagad?”
Es atbildēju: „Kungs, es... es nezinu. Es neesmu pārliecināts. Es nezinu, man šķita, ka es ticu. Es darīju visu iespējamo, kā Tu biji teicis. Es ticēju, Kungs, bet tagad realitāte ir acīmredzama... Jā, es ticu, Kungs, bet palīdzi manai neticībai!”
Kamēr tā sēdēju nokārtu galvu un pūlējos saprast, kas īsti notiek, pie manis pienāca tā pati lidostas darbiniece un aizskāra manu plecu.
„Ser,” viņa mani uzrunāja. Kad pacēlu skatu, viņa turpināja: „Es to nespēju saprast, bet lidmašīna atgriežas pie termināļa.
„Slava Dievam!” es iesaucos un pielēcu kājās. „Kas notika?” „Es nezinu,” viņa sacīja.
„Jūs to varētu noskaidrot,” lūdzu. „Jā, protams. Es pati arī vēlos zināt!”
Viņa sazinājās ar lidmašīnu un pēc tam pasauca mani, lai izstāstītu, ko uzzinājusi. Cilvēks, kurš vadīja lidmašīnas izbraukšanu no pasažieru termināļiem uz pacelšanās joslu – tas, kurš vienmēr māj ar diviem konusveida lukturīšiem, – bija ievērojis, ka viena no lidmašīnas priekšējām riepām izskatās pārāk nodilusi, un licis lidmašīnai atgriezties un nomainīt riepu. Tas bija noticis laikā, kamēr sēdēju noliektu galvu un centos atbildēt uz Dieva jautājumu: vai tu patiešām tici, Džim?
Ceru kādudien šo lidostas darbinieci vēl satikt, jo man viņai jāuzdod daži jautājumi. Tajā brīdī biju tik satraukts, ka neko viņai vairs nepateicu, bet es vēlētos pajautāt: „Vai jūs ticat manam Dievam?” Es vēlētos to pajautāt, jo toreiz viņas acīs varēja lasīt, ko viņa par mani domā – ka es esmu, kā lai to pasaka, tāds savāds, maigi izsakoties. Es tiešām vēlos kādudien to viņai pajautāt, bet varbūt man tāda iespēja neradīsies, tāpēc jautāšu to tagad jums: „Vai jūs patiešām ticat manam Dievam?”
Draugs, Dievs mani izglāba no grizlilāča. Viņš parūpējās par mani, kad mana mašīna bija sasista. Viņš manis dēļ aizkavēja lidmašīnu. Vai jūs ticat, ka Viņš ir tikpat personīgs Dievs arī jums? Vai jūs domājat, ka Viņš var izglābt jūs no visām jūsu likstām? Vai jūs patiešām ticat, ka Dievam ir risinājums visām grūtībām un problēmām, ar kādām vien mēs savā dzīvē varam saskarties?
Ja jūs neticat, tad tas ir iemesls, kāpēc mums ir tik daudz problēmu ar mūsu bērniem, ar mūsu dzīvesbiedriem un mūsu draudzēm. Kāpēc mēs neredzam Dieva roku mūsu dzīvēs? Kur ir problēma? Vai jūs domājat, ka problēma ir Dievā?
Problēma ir mūsos! Mēs esam tik aizņemti, savā gudrībā meklējot paši savus risinājumus, ka neejam pie Visuma Dieva, kuram ir risinājums visam. Mēs neejam pie Dieva un nesakām: „Kungs, Tu man esi vajadzīgs. Lūdzu, vadi mani soli pa solim laukā no manām likstām un grūtībām.”
„Kungs,” es jautāju, „kāpēc Tu neaizturēji lidmašīnu vienkārši ilgāk pie termināļa? Tad es būtu ticējis!”
„Tas tāpēc, ka, jo dziļāka tumsa, jo spožāk atmirdz mana gaisma, Džim. Vai arī tev bija sava loma šajā piedzīvojumā? Jā, bet atceries, kas teikts Caharijas 4:6: „Ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu!” Džim, tu sapratīsi, ka ne jau tavas sarunas ar stjuartēm, ne jau tava fantastiski ātrā skriešana un ne jau tavs mēģinājums pierunāt lidostas darbinieci mainīja situāciju. Es liku tev to visu darīt, lai redzētu, vai tu paklausīsi un sadarbosies ar mani, bet patiesais spēks nav tevī, bet manī.”
Dievs mums reizēm ļauj piedzīvot vistumšāko stundu, lai tad mūs izglābtu, lai atgādinātu mums, ka Viņš ir lielais Visuma Dievs. Kad mēs pastāvīgi meklējam Dievu visās lietās, tad arī piedzīvojam, kā Viņš visas lietas kārto mūsu labā. Kristīga dzīve nenozīmē tikai pakļauties Viņa vadībai; tās svarīga sastāvdaļa ir arī Viņa spēka saņemšana. „Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem.” (Jāņa 1:12)
Dievs vēlas dot savu spēku, lai izglābtu savus bērnus no viņu grūtībām, pārbaudījumiem un samulsuma. Jesajas 58:11 teikts: „Tas Kungs tevi vienmēr vadīs un paēdinās tavu dvēseli arī tukšās vietās un stiprinās tavus locekļus, ka tu būsi kā auglīgs dārzs un kā ūdens avots, kurā ūdens neizsīkst.” Vai gan jūs to nevēlaties? Dievs vēlas vadīt jūsu dzīvi, kārtot jūsu lietas. Vai jūs ļausities tikt vadīts?
Tā jūs iegūsit personīgu pieredzi ar Dievu. Tas varbūt nebūs saistīts ar lidmašīnu vai grizlilāci, bet varu garantēt, ka jums būs savs stāsts, ko stāstīt par to, kā Dievs jūs ir glābis grūtībās. Tad jūs varēsit stāstīt citiem par Dieva darbiem jūsu dzīvē, un arī viņi varēs ticēt. Tāpēc jau arī man Dievs dāvā šos piedzīvojumus.
Atļaujiet man vēlreiz jautāt: „Vai jūs patiešām ticat manam Dievam?”
