Ritmiskā gaisa ievilkšana karjera dziļumā izklausījās dīvaini dobji. Sallija, mana niršanas partnere, izskatījās kā īsta profesionāle, lai gan viņai trūka peldspējas kompensatora. Mūsu izskats nebūt neliecināja par mūsu pieredzes trūkumu. Kompensatorus mēs gan bijām pasūtījuši, tomēr vēl nebijām tos saņēmuši. Tikai pavisam nesen mēs bijām ieguvuši niršanas sertifikātus, un tagad mēs karjerā vēlējāmies pilnveidot savas iemaņas.
Todien mēs izmantojām vecā parauga glābšanas vestes ar iemuti, caur kuru nepieciešamības gadījumā varējām papildināt gaisa daudzumu vestē. Mums abiem bija slogjostas, pleznas, maskas un gaisa baloni, kuri, protams, bija aprīkoti ar spiediena reduktoriem.
Šajā pašā karjerā mēs ar Salliju bijām veikuši savu sertifikācijas niršanu. Daudz laika mēs bijām pavadījuši klasē, mācoties, kā kontrolēt savu peldspēju. Kad cilvēka plaušas ir pildītas ar gaisu, viņa ķermenis ir dabīgi peldošs. Tas nozīmē, ka iegremdēts ūdenī, tas tieksies pacelties virspusē. Lai nirējs varētu palikt zem ūdens, tam jāizmanto viena no divām metodēm. Viena ir virzīšanās uz priekšu jeb propulsija. Nirējs pieliek pūles, lai radītu spēku, kas noturētu viņa ķermeni zem ūdens. Tas ir tieši tāpat, kā tad, kad bērni peldbaseinā cenšas ienirt, lai izceltu baseina dibenā nogremdētus priekšmetus.
Akvalangisti, kuru mērķis ir pavadīt laiku zem ūdens, protams, nevēlas veltīt visu savu enerģiju tikai tam, lai paliktu noteiktā dziļumā. Tāpēc viņi dod priekšroku otrai iespējai: lai kompensētu savu dabīgo peldspēju, viņi izmanto svarus, kas palīdz viegli ienirt zem ūdens.
Tomēr ne jau katrs svars ir piemērots. Nirēji pūlas atrast līdzsvaru starp atsvaru tendenci vilkt viņu ķermeni dziļumā un dabīgās peldspējas tieksmi pacelt viņus virspusē. Peldspējas kompensators dod iespēju nirējam palielināt vai samazināt savu peldspēju, palielinot vai samazinot gaisa daudzumu vestei līdzīgā ierīcē. Teorētiski vecā parauga glābšanas vestes, ko izmantojām mēs ar Salliju, darbojās līdzīgi.
Biju mācījies niršanas principus un sapratu iesaistīto fizikas likumu darbību. Sasniedzis karjera dibenu piecdesmit pēdu dziļumā, sapratu, ka mana peldspēja ir nedaudz par mazu, jo pastāvīgi tuvojos gruntij, ar pleznām saceļot nogulumu mākoņus, kas aizsedza skatu un darīja niršanu mazāk patīkamu.
Atcerieties, es pārzināju principus, kuri regulē niršanu. Zināju, ka vajadzētu nedaudz papildināt gaisa daudzumu vestē, un es paceltos virs karjera dibena. Tā es atlaidu reduktoru, pieliku iemuti vestei un pūtu, un pūtu. Bet kāda iemesla dēļ nespēju iedabūt gaisu vestē.
Kā sapratu vēlāk, šis iemesls bija dziļums. Jo dziļāk cilvēks ir zem ūdens, jo lielāks ir spiediens uz viņa ķermeni. Tādējādi es nespēju ar savām plaušām radīt tik lielu gaisa spiedienu, kas pārsniegtu ūdens spiedienu uz vesti, tāpēc man neizdevās iepūst vestē papildu gaisu. Visu vēl vairāk sarežģīja apstāklis, ka, izpūšot no plaušām gaisu šāda apkārtējā spiediena apstākļos, cilvēks patiešām paliek bez gaisa! Tāpēc tad, kad metu mieru mēģinājumiem piepūst vesti un sniedzos pēc gaisa padeves reduktora, man nudien bija neatliekama vajadzība pēc gaisa.
Bet es nespēju atrast reduktoru. Būdams iesācējs, uzreiz neaptvēru, ka reduktors peldēja man aiz muguras. Vēl viena iesācēja kļūda bija tā, ka gaisa balonu biju piestiprinājis pārāk augstu, un tas man neļāva paskatīties atpakaļ, lai reduktoru sameklētu. Biju jau uz panikas robežas.
Man bija tikai nedaudzi izvēles varianti. Es varēju noņemt savu aprīkojumu un atrast reduktoru, taču es nebiju pietiekami prasmīgs un izveicīgs, lai to paveiktu īsā brīdī. Zināju, ka jebkurš nirējs, pat pilnīgs svešinieks, man neliegtu ieelpot no sava balona. Es varēju vērsties pie Sallijas vai kāda cita nirēja, kaut arī tobrīd redzamības robežās neviena nebija. Pēdējā iespēja bija uzpeldēt ūdens virspusē, kur, kā zināju, gaisa ir papilnam. Es izvēlējos pēdējo variantu.
Tomēr arī ar uzpeldēšanu bija problēmas. Nirējs nedrīkst pacelties ātrāk par saviem gaisa burbuļiem, jo sakarā ar slāpekļa daudzuma palielināšanos asinīs viņš var piedzīvot ļoti spēcīgas sāpes vai pat nāvi. Gaisa manās plaušās vairs nebija, tāpēc nekādus burbuļus laist es nevarēju. Tā es sāku pamazām peldēt augšup tempā, kāds man šķita atbilstošs, un peldēdams apsvēru dažādus „ja nu”.
Ja nu es nepaspēju uzpeldēt līdz ūdens virsmai, pirms gaisa trūkuma dēļ atslēdzos ? Tas nudien bija iespējams! Mans ķermenis tobrīd jau brēca pēc skābekļa. Ar vienu roku satvēru smaguma jostas sprādzes aizdari, bet ar otru ogļskābās gāzes kapsulas slēdzi. Mana veste bija aprīkota ar šādu kapsulu, kura vienā mirklī varēja vesti piepūst, lai tā varētu kalpot savam primārajam nolūkam – kā glābšanas veste. Zināju, ka piepūsta veste mani pacels virspusē un, pat ja būšu bez samaņas, tā noturēs manu galvu virs ūdens. Ja nomestu slogjostu, veste mani paceltu virspusē vēl daudz ātrāk, tomēr riskēt ar strauju pacelšanos varētu vienīgi galējas nepieciešamības gadījumā.
Apmēram pusceļā tas notika! Nevilši es mēģināju ieelpot, bet apkārt bija tikai ūdens. Es uzzināju, kā jūtas slīkstošs cilvēks. Es rāvu ar abām rokām, un, jostai nokrītot un vestei piepūšoties, klepodams un rīstīdamies izsprāgu virs ūdens. Peldēdams virspusē, biju tik pateicīgs par gaisa jūru visapkārt. Biju atradies naidīgā vidē, kurā cilvēkam nav paredzēts dzīvot. Atrodoties šajā naidīgajā vidē, biju pilnībā atkarīgs no sava elpošanas aparāta. Tiklīdz pazaudēju saikni ar elpošanas aparātu, vide, kurā atrados, tiecās mani bez žēlastības iznīcināt.
Tā tas ir arī ar jums, mans draugs. Mēs visi dzīvojam grēka pilnā pasaulē, vidē, kādā Radītājs mums dzīvot nebija paredzējis. Tāpēc vienīgais, uz ko varam paļauties, ir Dievs, mūsu elpošanas aparāts, tā sakot. Kad mēs zaudējam šo pilnīgās atkarības sajūtu no Viņa, mēs nonākam grēka un ļaunuma viļņu varā.
Šeit ir kāda problēma. Mēs to zinām no pieredzes. Visa mūsu dzīve šķiet veidota tā, lai mūs kavētu piedzīvot šo ik brīža paļāvību uz Dievu. Dzīve ir tik devīga! Visvisādas domas un jūtas iznirst no nez kurienes un pieprasa mūsu uzmanību. Mūsu interesi savaldzina reklāmas modeļu kairais skaistums. Modernās mūzikas decibeli un hipnotiskais ritms uzstāj, lai mēs klausītos. Mūsu pašu miesas tieksmes, vēlmes un prasības pieprasa savu ar neatlaidīgu intensitāti. Ja vien neuzturam pastāvīgu atkarību no Dieva, nav nekāds brīnums, ka šķiramies no Viņa.
Vairumam no mums ir iedzimtas ilgas pēc draudzīgas komunikācijas ar Dievu. Bet realitātē, vienalga, pēc kā arī mēs ilgotos, galu galā parasti mēs komunicējam paši ar sevi. Mēs prātojam un raizējamies par to, kas varētu notikt nākotnē. Šī nosliece analizēt savu situāciju bieži vien ir par iemeslu tam, kāpēc mums neizdodas izveidot dzīvu un jēgpilnu paļāvību uz Dievu. Tā kā mēs visu esam izprātojuši un prātodami nonākuši pie saviem pašu secinājumiem, mums kļūst tik viegli ignorēt kluso balsi, ar kuru Dievs uzrunā mūsu apziņu.
Mēs esam tā pārdomājuši savu situāciju, tā izplānojuši to, ka nonākam pie pārliecības, ka citas iespējas mums nemaz nav. Kad Jēzus mūs rosina ko mainīt, mēs Viņu izslēdzam, ignorējam Viņa palīdzību un klumpačojam tālāk vieni paši. Viņš ilgojas mums palīdzēt, bet nevar, ja mēs nevēlamies.
Lielākā vai mazākā mērā mūsu ikviena dzīvē atkārtojas Bībelē atainotā Dieva ļaužu vēsture. Jūdu tauta noraidīja Dieva vadību un nogalināja Viņa sūtītos vēstnešus. Mēs atsakāmies no Dieva vadības un pēc tam vainojam tos, kuri mums nes nosodošu vēsti. Cik gan bieži vārdi, ar kuriem Jēzus vērsās pie Jeruzalemes, varētu attiekties uz mums: „Tu, kas nokauj praviešus un nomētā akmeņiem tos, kas pie tevis sūtīti! Cik bieži es gribēju sapulcināt vienkopus tavus bērnus, kā putns pulcina mazuļus zem saviem spārniem, bet jūs negribējāt. Redzi, jūsu nams nu jums paliek izpostīts un pamests.” (Mateja 23:37, 38 – 2007. g. tulk.)
Ceļojot pa pasauli, esmu pabijis tik daudz izpostītās mājās – tādu cilvēku mājās, kuri patiesi tic, ka ir kristieši. Esmu saticis tik daudz cilvēku, kuri ir savu domu gūstekņi. Bieži vien viņi dzīvo pagātnē, mokoties ar vakardienas pāridarījumiem un kļūdām. Viņi pavada dienas, cenšoties attaisnot sevi. Viņi labprāt atzīst, ka ir pieļāvuši kļūdas, bet šķiet neredzam faktu, ka no šīm kļūdām nav neko mācījušies. Viņu pagātnes kļūdu cēlonis ir bijis paļaušanās uz sevi, un arī šodien nekas nav mainījies, jo viņu dzīvi joprojām nosaka pašu domas. Palūkosimies uz vienu šādu gadījumu.
