Pēc kādas uzstāšanās man tuvojās sieviete. Nākot manā virzienā, viņas acis bija nolaistas un šķita, ka uz viņas skumjā stāva guļ viss pasaules smagums.
„Brāli Honberger,” viņa iesāka, „es gribētu ar jums parunāt par savu vīru.” Es gan tuvumā nemanīju nevienu vīrieti, kurš varētu būt viņas vīrs, bet jau tobrīd manī modās pārliecība, ka, lai kādas būtu šīs sievietes problēmas, to patiesais cēlonis nav viņas vīrs.
„Vai varu vispirms uzdot jums jautājumu?” pavaicāju. Viņa pamāja, kaut gan varēja redzēt, ka šī pēkšņā taujāšana viņai nav pa prātam. „Kundze, cik ilgi jūs jau esat domājusi sliktas domas par savu vīru?”
Viņa tikai stāvēja un skatījās uz mani, tāpēc turpināju: „Es to redzu jūsu sejā. Varu derēt, ka jūs nekad neesat piedzīvojusi brīvību savās domās par viņu, vai ne?”
„Jā, tā ir.”
„Jūs gribat runāt ar mani par savu vīru, bet viņa šeit nav. Ja vēlaties runāt par savu vīru, atvediet viņu. Es nevaru runāt par viņu, ja viņa šeit nav, bet es varu pastāstīt jums, kā jūs varat iegūt brīvību savās domās, kā jūs pirmo reizi savas laulības dzīves laikā varat iegūt pareizu attieksmi pret viņu. Ja vēlaties ar mani runāt par to, būšu priecīgs jums palīdzēt.”
Šī sieviete bija gremdējusies negatīvās domās tik ilgi, līdz tās bija ietekmējušas viņas izskatu. Viņa izskatījās īgna un nelaimīga tāpēc, ka viņa bija īgna un nelaimīga. Viņa vēlējās runāt par sava vīra trūkumiem un to, kā likt viņam laboties. Vislabākais veids, kā ieinteresēt savu dzīvesbiedru mainīties, ir mainīties pašam. Kāpēc gan lai vīrs gribētu ko dzirdēt par savas sievas reliģiju, ja reiz viņa pati ir tik acīm redzami nelaimīga un nožēlojama?
Ja mūsu domas nav pakļautas Kristus kontrolei, mēs pieviļam paši sevi, ja uzskatām, ka dzīvojam Viņā. Mūsu domas un jūtas veido mūsu raksturu, tāpēc ir svarīgi, lai Kristus būtu noteicējs pār tām. Ja esam labprātīgi pakļaut savas domas Viņam, tad tām vairs nebūs varas pār mums. Bet tas nozīmē vairāk, nekā tikai savu domu pakļaušanu. Tas nozīmē apzināti piekāpties mūsu Kunga spriedumam, kad Viņš mūs aicina nodot Viņam ikkatru domu.
Biju domājis, ka šāds stāvoklis mani darītu nelaimīgu, pazeminātu mani līdz robota līmenim. Tomēr tad, kad to izmēģināju, sapratu, ka pastāvīgai atkarībai no Dieva līdzi nāk īpaša brīvība. Pēkšņi viss sāk darboties manā labā tā, kā agrāk pat nespēju iztēloties, un dzīvē ienāk prieks – tieši tāpēc, ka manu dzīvi vada kāds cits. Ļaujiet man to ilustrēt.
