Reiz mēs ar Salliju bijām uzaicināti uz nedēļas nogales semināru vietā, kas atradās tikai vienas dienas brauciena attālumā no viņas mātes mājām. Lai pie viena apciemotu Sallijas mammu, mēs jau iepriekš bijām izplānojuši savu maršrutu un rezervējuši nomas automašīnu.
Parasti lidostu automašīnu nomas biroji prasa noteiktu maksu bez nobraukuma ierobežojuma. Tomēr šeit bija citi noteikumi, un man vajadzēja vienoties par samaksu, ņemot vērā paredzamo braukšanas attālumu.
Man priekšā stāvēja vēl trīs citi klienti. Nabaga sieviete otrpus galdam izskatījās tikai nesen šajā darbā; viņa nopūlējās ar datoru, kamēr gaidošie klienti skaļi izteica savu neapmierinātību par kavēšanos.
Visbeidzot pienāca mana kārta. Biju pēdējais klients un redzēju, cik darbiniece ir nogurusi. Pārējie klienti bija izturējušies rupji, un, kad viņa atvēra manu rezervēšanas pieteikumu, bija redzams, ka tur viss ir sajaukts.
„Džim, atvainojies šai sievietei, ka sagādā viņai problēmas,” Kungs man sacīja.
„Atvainoties? Par ko, Kungs? Neesmu viņai izdarījis neko sliktu.” Tieksme meklēt attaisnojumus tik bieži liek mums pastumt Dievu sāņus un censties savu dzīvi vadīt pašiem. Es varēju loģiski pamatot savas jūtas. Arī es biju noguris. Man vēl bija jāveic tāls brauciens, un viss, ko gribēju no šīs sievietes, bija tas, lai viņa saņemas un normāli apkalpo mani.
„Džim, es gribu, lai tu atvainojies nevis tāpēc, ka esi ko nodarījis, bet vienkārši šīs sievietes dēļ.”
Vēl aizvien nebūdams pilnīgi pārliecināts, tomēr uzrunāju nomas biroja darbinieci otrpus galdiņam: „Man žēl, ka sagādāju jums problēmas.”
Viņa brīdi šokēta skatījās uz mani, tad sacīja: „Ser, es ... ēee ... es gribēju teikt, ka jūs man nesagādājat problēmas. Šī tikai bija tāda diena...”
„Vai jums šķiet, ka mums izdosies atrisināt šo problēmu?” laipni jautāju.
„Ser, esmu pārliecināta, ka izdosies!”
Viņai tas patiešām izdevās, kaut arī bija jāzvana uz nacionālo rezervēšanas centru un pat divreiz jāzvana viņas priekšniekam uz mājām svētdienā! Pēc stundas varēju doties ceļā ar pareizo mašīnu par pareizo cenu. „Zinu, ka šī ir bijusi grūta diena, tomēr turieties pie Jēzus,” teicu, atstādams nomas biroja galdiņu. „Viņam ir spēks izvest jūs caur grūtībām.”
Nekad neaizmirsīšu viņas atbildi. Viņa mīļi pasmaidīja un sacīja:
„Esmu jums ļoti pateicīga, ka bijāt tik saprotošs!”
Tas aizņēma stundu laika, kuru biju vēlējies izmantot ceļā, lai tuvotos savam galamērķim, bet, izvēloties pašaizliedzību, atstāju lidostu pacilātā noskaņā. Zināju, ka Dievs mani bija izmantojis, lai aizskartu šīs sievietes sirdi un iedrošinātu viņu!
Man nepiemīt dabīga gudrība risināt šādas situācijas, atrast pareizos vārdus, lai mazinātu spriedzi. Bet esmu ievērojis, ka tad, ja saglabāju savu paļāvību uz Dievu un pakļaujos Viņam, Viņš izmanto mani, lai aizskartu citu cilvēku dzīves. Šajā procesā es izjūtu apbrīnu par mana Tēva žēlastību un gudrību, kurš tik ļoti rūpējās par šo sievieti un viņas grūto dienu, ka vēlējās izmantot mani, lai sacītu viņai iejūtīgus iedrošinājuma vārdus.
