Man piezvanīja no Kalifornijas un aicināja doties turp nodarboties ar piecām vai sešām ģimenēm, kuras bija nonākušas grūtībās. „Šis ir tavs pirmais uzdevums, Džim,” Kungs man sacīja. Es ar prieku devos uz Kaliforniju, un mēs strādājām ar šīm ģimenēm. Atgriežoties mājās, jutos patiesi pacilāts, jo šīs ģimenes pirmo reizi bija sapratušas praktisko evaņģēliju un sākušas izmantot to dzīvē. Sadarbojoties ar Dievu, viņi piedzīvoja brīnišķīgas pārmaiņas.
Es biju uzaicināts drauga mājās, lai aprunātos ar kādu apmeklētāju. Šis cilvēks bija mācītājs, un tobrīd es vēl nezināju, ka viņš drīzumā gatavojas vadīt pasākumu, kurā pulcēsies ap piecdesmit mācītāju no visas pasaules. Viņi runāja ar mani par draudzēs vērojamām problēmām un kā, viņuprāt, tās būtu risināmas.
Nevarēju viņiem piekrist. Sacīju, ka doktrinārie un uzvedības jautājumi ir tikai patiesās problēmas simptomi, proti, ka draudzes savā redzeslokā pazaudējušas un vairs nesludina evaņģēliju, kas spētu izmainīt dzīves. Nebiju to gaidījis, bet mācītājs, izstāstījis par gaidāmo sanāksmi, jautāja, vai es labprāt tajā piedalītos un teiktu atklāšanas un noslēguma uzrunu.
Nekad neaizmirsīšu svētrunu, ko sludināju tajā dienā un kuras virsraksts bija „Kas es esmu?” Es sacīju mācītājiem, ka viņi pilnībā nav piemēroti darbam, kuru ir aicināti veikt, un ka viņiem ir nepieciešama pastāvīga atkarība no Dieva. Kad noslēdzu šo sanāksmes atklāšanas svētrunu, pār cilvēku vaigiem ritēja asaras, un šī svētruna bija izmainījusi visas sanāksmes ievirzi.
Pēc šīs sanāksmes saņēmu uzaicinājumus no Eiropas, Jaunzēlandes un Anglijas, nemaz nerunājot par daudzām Amerikas Savienoto Valstu vietām. Brīnījos, no kurienes visi šie zvani. Dievs to zināja. Cilvēki, kuri bija piedalījušies sanāksmē, atgriezās savās mājās, un tā mans vārds kļuva zināms dažādās pasaules malās.
Mēs spējam atsaukties tikai uz nelielu daļu no saņemtajiem uzaicinājumiem. Kopš tās dienas mēs esam runājuši četrpadsmit dažādās valstīs un gandrīz visos Amerikas Savienoto Valstu štatos, izņemot piecus. Sekoja raksti žurnālos, un man tika dota iespēja līdzdalīt evaņģēliju satelīttelevīzijā. Tā es ķēros pie darba, un neesmu no tā novērsies līdz šai dienai.
Kā ir ar jums, mans draugs? Vai jūs neesat novērsies? Vai šobrīd jūsu dzīvē ir kaut kas, ko Dievs aicina nodot Viņam, kāds pagrieziena punkts, kas gaidāms? Neatlieciet to. Kādu dienu jums vienalga ar to būs jāsastopas. Kāpēc to neatrisināt tieši tagad?
Bieži vien es mūsu sanāksmju noslēgumā klātesošajiem jautāju, ko viņi grasās darīt ar dzirdēto vēsti. Tas ir kas vairāk, nekā vienkārši jautāt, vai viņi tic; patiesa ticība vienmēr izpaužas rīcībā. Ar sirds trīsām un asarām acīs esmu vērojis neskaitāmas ģimenes pieņemam lēmumu darīt evaņģēliju par praktisku realitāti viņu dzīvēs. Es uzdodu šo jautājumu publiski, jo publiska apņemšanās nostiprina viņu pieņemto lēmumu un iedrošina arī citus.
Es aicinu arī jūs rakstiski apstiprināt pagrieziena punktu savā ceļā ar Dievu. Izmantojiet nodaļas beigās esošo veidlapu vai arī pārrakstiet to uz atsevišķas lapas. Jebkurā gadījumā izdariet savu izvēli šodien, jo šis ir īstais brīdis, jo ikreiz, kad atliekat lēmuma pieņemšanu, padarāt grūtāku tā pieņemšanu vēlāk.
