Tu gandrīz mani pārliecini kļūt par kristieti.
(Apustuļu darbi 26:28)
Zināju, ka Volta sala ir brīnišķīga vieta, bet, ieraugot to, mana sirds sajūsmā sāka sisties straujāk. Airu ritmiskie šļaksti un klusā skaņa, ezera ūdenim pilot no tiem, šķita pilnībā saplūstam ar mierīgo ainavu.
Noapaļotās salas stāvie krasti līdzīgi vulkānam slējās no ezera. Koku lapotne brīžiem atsedza mūsu nepacietīgajiem skatieniem uz salas esošo namiņu, kas tikai vairoja mūsu priekpilnās gaidas. Mēs jau kādu laiku bijām domājuši par šo braucienu. Salai bija jākļūst par mūsu mājām līdz pat nākamajai pirmdienai.
Manai ģimenei bija vajadzīgs atvaļinājums. Ceļojumu un kalpošanas spriedze mums lika izjust nepieciešamību atpūsties un relaksēties, bet mājās tas nebija viegli. Protams, vajadzības gadījumā mēs varējām izslēgt telefonu, un reizēm mēs tā arī darījām, tomēr mājas darbi un kalpošanas korespondence atgādināja par sevi uz katra soļa.
Tā nu es vērsos pie sava drauga ar lūgumu atļaut izmantot viņa salu. Volts man bija gan draugs, gan arī padomdevējs nekustamo īpašumu jautājumos, bet iepriekš es viņam neko tādu nebiju lūdzis:
„Volt, mana ģimene ir ļoti nogurusi! Mums nepieciešama vieta, kur mēs varētu vienkārši atpūsties un relaksēties, vieta, kur neviens nezina, kā mūs sasniegt. Vai mēs varētu izmantot tavu salu? Varbūt tev ir padomā kāds darbs, ko mēs tur varētu padarīt, kaut ko sakopt vai salabot? Tā mēs nebūtu tikai ņēmēji, bet varētu būt arī devēji.” Viņš bija acīmredzami iepriecināts. „Es nekad iepriekš to neesmu darījis,” viņš sacīja, „bet neviens līdz šim nav arī izteicis šādu piedāvājumu – padarīt kaut ko no savas puses. Viņi visi grib tikai izmantot salu. Džim, es labprāt ļaušu tavai ģimenei atpūsties uz salas, un gan jau atradīsim arī kaut ko darāmu.”
Mana kavēšanās atmiņās pēkšņi aprāvās, laivai atduroties pret piestātni. Vispirms mēs aiznesām savu bagāžu augšup pa nogāzi līdz apburošajam namiņam, pēc tam mēs ar Salliju devāmies atpakaļ uz piestātni. „Zēni,” es izrīkoju, „jūs pagatavojiet maltīti, un, kad tā ir gatava, nonāciet lejā uz piestātni un pasauciet mūs. Mēs mazliet pagozēsimies saulītē.”
Tas varētu šķist mazliet neparasts uzdevums desmit un divpa dsmit gadus veciem zēniem, tomēr mēs viņus bijām radinājuši pie virtuves darbiem. Pārāk daudzās ģimenēs māte faktiski ir bērnu kalpone. Nevienam vīram nevajadzētu pieļaut šādas situācijas turpināšanos. Visai ģimenei vajadzētu palīdzēt noņemt mājas darbu nastu no mātes pleciem. To darot, galvenie ieguvēji būs bērni, kuri apgūs vērtīgas mācības un iemaņas mājsaimniecības lietās. Bet ne tikai tas. Tādējādi bērni iegūs arī māti un vīrs sievu, kurai ir laiks un enerģija spēlēties ar viņiem un piedalīties viņu dzīvēs.
Mēģiniet noņemt no savas sievas vai mātes pleciem tās nastas, kuras spēj nest citi ģimenes locekļi, un jūs redzēsit, ka jūsu pūles tiek bagāti atalgotas ar mīlošu uzmanību, ko viņa tagad izrādīs pret jums un citiem ģimenes locekļiem. Ja ģimene atbrīvos to enerģiju, kuru iepriekš prasīja ikdienas mājas darbi, ieguvēji būs visi.
Esmu pārliecināts, ka sieva un māte ir mājas sirds; un, ja sievietei, kurai ir tik svarīga loma, būs enerģija un entuziasms viņas Dieva uzticētās misijas īstenošanai, tas būs visdrošākais ceļš uz ģimenes laimi.
Mūsu puiši kā parasti sagatavoja brīnišķīgu maltīti. Līdz mūsu ierastajam ēšanas laikam bija atlicis vēl mazliet brīva laika, ko viņi izmantoja, lai iepazītos ar salu.
Sēdēšana uz piestātnes šajā mierpilnajā vidē bija brīnišķīga atpūta. Tīrajā, iezaļganajā ūdenī atspoguļojās saules stari un šķita, ka katrs mazais vilnītis ir apbērts mirdzošiem dimantiem. Mēs ar Salliju klusi un mierīgi tērzējām, izbaudot šo iespēju it kā no jauna satikties.
Pēkšņi uz kāpnītēm, kas veda lejup uz piestātni, nodārdēja steidzīgi soļi. Metjū un Endrjū, priekā gavilēdami, traucās pie mums ar tādu entuziasmu, kāds vien var būt bērniem viņu vecumā.
„Tēti, mammu, jums jānāk paskatīties, ko mēs atradām!”
„Kas tas ir, ko jūs atradāt?”
„Tramplīna dēļi!”
Pamazām mēs no zēniem uzzinājām, ka salas rietumu krastā ir dažas augstas un stāvas klintis. Un uz šīm klintīm ir dēļi, no kuriem var lēkt ūdenī. Viens no dēļiem ir apmēram vienstāva mājas augstumā, bet otrs – divstāvu. Puiši bija sajūsmā par šiem tramplīniem. Sirds dziļumos viņi vēlējās no tiem nolēkt, tomēr viņi bija vēl pietiekami mazi, lai to darītu bez tēva piekrišanas un klātbūtnes.
„Vai tu vari no tiem nolēkt, tēt?”
„Protams, varu,” daudz nedomādams, atbildēju.
„Nu tad skrienam!” viņi sajūsmā sauca.
„Vienu mirklīti!” es iesaucos. „Domāju, ka mums vispirms jāpaēd pusdienas, un pēc tam mēs varbūt varētu aiziet uz otru salas krastu apskatīt tos dēļus.”
Patiesībā es šaubījos. Biju pārliecināts, ka varētu nolēkt no tramplīniem. Es iepriekš biju lēcis no līdzīgiem un zināju, ka nekas ļauns ar mani nenotiks. Es zināju, ka Volts šos dēļus bija novietojis ar apdomu, tāpēc nebija iemesla baidīties, ka ūdens apakšā varētu nebūt pietiekami dziļš. Mani dēli vēlējās, lai es lecu, un es vēlējos iepriecināt zēnus, tomēr vilcinājos, jo nebiju pārliecināts, vai patiešām gribu lēkt.
