Pēc pusdienām zēni nomazgāja traukus – un izdarīja to divreiz ātrāk nekā parasti. Ar nepacietību gaidīdami lielo piedzīvojumu, viņi pienāca pie manis un jautāja: „Tēti, vai tagad tu esi gatavs iet uz tramplīniem?”
Es joprojām svārstījos, tāpēc centos novilcināt laiku. „Kad es augu,” sacīju, „mums vienmēr mācīja, ka pēc ēšanas jānogaida vismaz stunda un tikai pēc tam drīkst iet peldēties, citādi var rasties krampji. Iesim pēc stundas!”
Atzīšos, es nebūt nebiju pārliecināts par šī noteikuma pamatotību, un šaubos, vai būtu to ņēmis vērā, ja man pašam būtu bijusi liela vēlēšanās lēkt no tramplīniem. Tobrīd tā patiesībā bija tikai atruna, iegansts, kas ļāva man atlikt lēmuma pieņemšanu. Zēni, protams, jutās vīlušies par vēl vienu kavēšanos, bet, tiklīdz stunda bija aizritējusi, viņi atkal bija klāt un uzdeva man to pašu jautājumu. „Tēti, vai tagad tu esi gatavs iet?”
„Labi, iesim,” es teicu.
Pie salas otra krasta klintīm zēni nokļuva tik ātri, it kā es viņus būtu izšāvis no lielgabala. Mēs ar Salliju gan gājām nedaudz lēnāk. Kad nonācām pie tramplīniem, kā jūs domājat, kur stāvēja mūsu puiši? Pie zemākā dēļa? Nekā nebija! Viņi bija pie augstākā dēļa. „Kāp augšā, tēt!”
„Labi, labi, es jau nāku.”
Uzkāpis uz tramplīna, es palūkojos lejup uz burvīgo, iezaļgano kalnu ezera spoguli. Kad stāvi tramplīna galā un skaties uz leju, dēlis tev šķiet divtik augsts, nekā skatoties uz to no apakšas. Kamēr tā stāvēju un raudzījos lejup, mani puiši izkliedza instrukcijas: „Lec! Lec! Lec! Nu, kāpēc tu nelec?”
„Ļaujiet man brītiņu novērtēt situāciju. Es skaitīšu līdz desmit,” es komentēju, „un tad lekšu.”
Zēniem šī ideja patika un, lai mani pasteidzinātu, viņi sāka skaitīt aizvien pieaugošā tempā. „Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astoņi ...”
„Hei!” es viņiem uzsaucu. „Paldies, bet es skaitīšu pats!”
Tā nu es tur stāvēju starp divām vēlmēm, divām mīlestībām. No vienas puses, es mīlēju savus dēlus, gribēju viņus iepriecināt, gribēju piepildīt viņu gaidas, būt viņu varonis. Bet, no otras puses, manai stūrgalvībai nebūt negribējās pārvarēt bailes un spert soli pāri dēļa galam. Tā es stāvēju starp debesīm augšā un zaļajiem ūdeņiem apakšā.
Ar prātu zināju, ka citi ir lēkuši no šī tramplīna un arī es to varu izdarīt. Es vēlējos lēkt ne tikai sevis dēļ, bet arī lai iedrošinātu zēnus. Tomēr, lai spertu šo soli uz priekšu, man bija jāizdara izvēle, jāpieņem gribas lēmums. Līdzīgā situācijā mēs atrodamies un līdzīga cīņa mums ir jāizcīna arī tad, kad tiekam aicināti nodot jeb pakļaut savu gribu Dievam.
