Vienmēr, kad mums jāizšķiras starp paša vēlmēm un to, uz ko mūs aicina Dievs, neizbēgami rodas konflikts. Tipiska reakcija uz šo konfliktu ir vilcināšanās. Mēs zinām, ka Dievs mūs aicina pilnībā nodoties, pakļauties Viņam, tomēr mēs svārstāmies un vilcināmies. Mēs zinām, ka citi ir spēruši šo pilnīgās uzticēšanās soli. Mēs zinām, ka Dievs nekad nepieviļ tos, kas Viņam uzticas, un tomēr mēs kavējamies.
Daudzējādā ziņā mēs līdzināmies israēliešiem pēc iziešanas no Ēģiptes. Vienu dzīvi viņi bija atstājuši aiz muguras, bet apsolītajā zemē vēl nebija nokļuvuši. Arī mēs savā ceļā pie Dieva daudz ko esam atstājuši aiz muguras. Varbūt esam atstājuši sliktus ieradumus vai sliktus biedrus. Varbūt ceļmalā ir palikušas doktrināras kļūdas un tradicionāli aizspriedumi. Varbūt esam novērsušies no pasaulīgām izpriecām, mūzikas un modes, bet, galu galā, atskārtuši, ka patiesībā, lai arī mēs varbūt esam izgājuši no savas pagātnes, tomēr nākotnē, kurā mēs esam kopā ar Dievu katru dienu, katru stundu un katru mirkli un mācām arī citiem to darīt, mēs tomēr vēl neesam iegājuši.
Atskatoties uz savu dzīvi, saprotu, ka mana virzība uz mērķi – pilnīgu nodošanos – nav bijusi viens liels lēciens, bet daudzi mazi, pakāpeniski solīši. Tas nav tāpēc, ka Dievs to tā būtu gribējis, bet gan tāpēc, ka tas bija veids, kā es spēju atsaukties. Manu līdzšinējo dzīvi varētu sadalīt četros posmos.
