Ko Dievs šobrīd saka jums uz jūsu tramplīna? Zinu, ir kāds jautājums, par kuru jūs svārstāties. Varbūt tas ir saistīts ar rakstisko apņemšanos, ko aicināju jūs aizpildīt iepriekšējās nodaļas beigās. Varbūt tā ir kāda īpaši svarīga jūsu dzīves joma, ko Dievs jums atgādināja, kad pārdomājāt, ko rakstīt un ko tomēr nesaņēmāties pilnībā nodot Dievam vai pat nesaņēmāties atzīt, ka tāda pastāv.
Jūs vēlētos šo delikāto dzīves jomu nodot Dievam, bet ir grūti pilnībā noticēt, ka varēsit būt laimīgs, ja no tās atteiksities. Tie ir sātana iespaidīgākie meli. Viņš mūs visus krāpj ar domu, ka laimīgi varam būt tikai tad, ja ejam paši savu ceļu. Neuzticieties izjūtām, bet rīkojieties pēc principa. Jūsu prātam jāpieņem lēmums turpmāk vairs nepakļauties emociju un izjūtu kontrolei.
Ja tā darīsit, atklāsit, ka esat atklājis laimīgas kristieša dzīves noslēpumu. Jūs, tāpat kā es, sapratīsit, ka izšķirošais solis, ko iepriekš esat vilcinājies spert, ir ceļš uz mieru un laimi.
Tieši to es sapratu, kad nolēcu no Volta tramplīna! Tas bija lieliski! Visu ceļu lejup es priekā kliedzu, spiedzu un gavilēju. Un, kad ieniru atspirdzinoši vēsajā ūdenī, jutos dzīvāks nekā jebkad iepriekš. Es izpeldēju krastā un kāpu uz tramplīna vēl un vēl.
Metjū pienāca pie manis un nedroši jautāja: „Kā tu domā, tēt, vai es arī varētu nolēkt?”
„Protams, ka varētu!” es atbildēju.
Viņš uzkāpa uz dēļa un izgāja cauri savam vilcināšanās procesam. Beidzot viņš spēra soli pāri tramplīna dēļa galam. Redzēju, ka zēns ir nobijies, tomēr viņš turējās braši un ielēca ūdenī taisns kā bulta.
Tad pie manis pienāca Endrjū. „Tēt, es arī gribētu lēkt, bet baidos. Vai mēs varētu lēkt kopā?”
„Jā, labi, dēls. Dod man roku. Es visu laiku būšu kopā ar tevi.”
Viņš bija nobijies līdz nāvei! Es nestūmu viņu uz priekšu, bet stāvēju līdzās, kamēr viņš vilcinājās. Es ļāvu viņam skaitīt, un pie desmit mēs lēcām. Kaut jūs būtu redzējis zēna sejas izteiksmi! Jūs būtu nodomājis, ka viņš ir iekarojis pasauli.
Tad mēs visi trīs pievērsāmies Sallijai. Bet viņa mums parādīja drosmes paraugstundu. „Ja jūs lecat, es arī lēkšu!” Un viņa ielēca.
Todien mēs visi mācījāmies pārvarēt savu vilcināšanos un gūt uzvaru pār izjūtām un emocijām, kas kavē spert izšķirošo soli. Kristieša dzīve savā ziņā ir ļoti līdzīga šādam tramplīnam. Tā bieži prasa ticības lēcienu, noteiktu lēmumu negriezties atpakaļ – gluži tāpat, kā mēs nevarējām atgriezties atpakaļ, kad bijām spēruši soli pār dēļa galu. To Dievs gaida no katra no mums.
Dodieties uz priekšu!
Speriet izšķirošo soli un leciet! Jums noteikti izdosies!
