Cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas.
(Marka 10:27)
Daudzi man ir jautājuši, kā viņi savās ģimenēs varētu sasniegt tādas pārmaiņas, kādas ir notikušas mūsu ģimenē. Ne visas ģimenes ir aicinātas atstāt visu un pārcelties uz dzīvi kalnu vientulībā, kā to darījām mēs. Patiesībā vairums cilvēku nav aicināti uz šādu soli, un tomēr mēs visi ilgojamies pēc garīgas atmodas savās dzīvēs. Tas nav viegls uzdevums.
Patiesībā daudziem no mums šķēršļi šķiet gandrīz nepārvarami, un mēs zaudējam cerību. Pamatojoties uz savu pieredzi, es gribu jūs iedrošināt – Dievs, kuru esmu iepazinis, ir neiespējamā Dievs. Bieži vien daudz svarīgāka par naudu, talantiem un iedzimtām nosliecēm ir mūsu attieksme.
Jūs to varat. Jūs varat iegūt mums līdzīgus piedzīvojumus ar Dievu arī tad, ja nekad mūžā neesat spēris kāju nošķirtā dabas nostūrī, kādā dzīvojam mēs. Jūs varat būt drošs, ka jūsu iespēju sarakstā nav ierakstīta neveiksme. Notikumi, kas mani par to pārliecināja, risinājās pirms krietna laika, bet es nekad nenogurstu no šī stāsta, jo tas vienā vai otrā veidā atspoguļojas katra cilvēka dzīvē, dažreiz atbalsojot varonību, bet dažreiz, par nožēlu, šo tik cilvēcisko patiesību: ja jūs ticat, ka kaut kas nav iespējams, tas bieži tāds arī kļūst.
Tas bija 1969. gada 20. jūlijs, un NASA tikko bija izsēdinājusi pirmo cilvēku uz Mēness. Vai jūs atceraties apstākļus? Manas atmiņas par to ir tik dzīvas, ka es pat varu atcerēties vietu, kur atrados. Es biju atceļā no Milvoki, kur biju uz tikšanos ar savu meiteni, Salliju. Es braucu savā kabrioletā un klausījos radio ziņas; es paskatījos augšup uz spožo Mēness ripu un nodomāju: kāds kolosāls notikums!
Visas pasaules uzmanība bija pievērsta pirmajiem cilvēka soļiem uz Mēness. Tas bija vēsturisks sasniegums, pielīdzināms tam, ko paveica Kolumbs, atklājot Jauno pasauli.
Gadsimtiem cilvēki bija raudzījušies debesīs un sapņojuši par iespēju sasniegt spožo Mēness virsmu. Laikā, kad augu, raķešu kuģu ceļojumi uz Mēnesi bija viena no populārākajām tēmām komiksu grāmatās un bērnu stāstu grāmatās, kinofilmās un zinātniskās fantastikas romānos. Tagad Amerikas Savienotās Valstis, atsaucoties prezidenta Kenedija saviļņojošajai runai, beidzot bija sasniegušas augsto mērķi. Viņš bija sagatavojis mums izaicinājumu – nogādāt cilvēku uz Mēness līdz desmitgades beigām. Jutos lepns par savu valsti un apbrīnoju drosmīgos vīrus, kuri bija mūs ieveduši jaunā ērā.
Tas bija ideālisma laiks, kas izplatījās pāri nacionālajām robežām. Šie vīri bija kas vairāk nekā tikai Amerikas pilsoņi; viņi bija visas cilvēces pārstāvji, kā to trāpīgi norādīja slavenie Nīla Ārmstronga vārdi: „Tas ir mazs solis cilvēkam, bet milzīgs lēciens cilvēcei.”
Pēc atgriešanās komandu kā varoņus sveica vienā pilsētā pēc otras. Bet 1970. gada 11. aprīlī ceļā uz Mēnesi devās jauns kosmiskais kuģis, tomēr šaubos, vai kāds to vairs atceras. Tolaik kosmiskie lidojumi jau bija kļuvuši ierasti, un neviena no televīzijas sabiedrībām pat neuzskatīja par vajadzīgu nodrošināt šī kuģa pacelšanās tiešo translāciju. Arī laikrakstos šī ziņa parādījās vienīgi kādā no tālākajām lappusēm.
Mediji galu galā tikai atspoguļoja publikas attieksmi, un publikai kopumā bija pavisam neliela interese par misiju, kurai vajadzēja nodrošināt piektā un sestā cilvēka izkāpšanu uz Mēness. Publikas kaprīzā uzmanība parādīja, ka ir iespējams pierast pat pie vispārsteidzošākajām lietām, ja vien ziņas par tām tiek atkārtotas pietiekami bieži.
Neviens, izņemot kosmiskajā programmā iesaistītos, nepievērsa šim lidojumam īpašu uzmanību līdz brīdim, kad no kuģa tika saņemta radioziņa: „Hjūstona, mums ir problēma!”
Veikuši vairāk nekā divsimt tūkstoš jūdžu, astronauti Freds Heiss, Džeks Svaigerts un misijas komandieris Džims Lovels atradās Apollo XIII vadības modulī situācijā, kādu neviens iepriekš nebūtu uzskatījis par iespējamu.
Daudzi no NASA ļaudīm Apollo vadības moduli uzskatīja par gandrīz neiznīcināmu, tomēr kaut kas bija noticis ar tā degvielas elementiem, un vīri zaudēja elektrisko strāvu. Šie elementi bija īsts brīnums – gan tehnoloģiski, gan ar savu vienkāršību. Ar elektrodu palīdzību tika savienota divu veidu degviela, un, pateicoties Dieva radītajiem fizikas principiem, šī sistēma nodrošināja vadības moduli ar trīs lietām, bez kurām astronauti ilgi neizdzīvotu: siltumu, ūdeni un elektrību. Ja astronautu degvielas elementi sabojājās, viņi zaudēja ne tikai iepriekš nosauktās dzīvībai svarīgās lietas, bet arī skābekli, jo tās pašas tvertnes, kas apgādāja degvielas elementus, apgādāja arī kabīni ar skābekli.
Tas viss sākās ar noslēpumainu triecienu, un tūlīt atskanēja galvenās elektroapgādes ķēdes avārijas trauksme. Tas pats par sevi bija pietiekami nopietni, bet, ja kļūme skartu arī otru elektrisko ķēdi, vīrus gaidītu gandrīz nenovēršama nāve. Drīz vien šķita, ka arī otrā ķēde var pievilt, un komanda apvienoja spēkus ar misijas vadību, lai cīnītos par savām dzīvībām un censtos nogādāt bojāto kuģi atpakaļ uz zemes. Ziņa par avāriju tūlīt tika pārraidīta medijos, un televīzijas komentētāji komandas iespēju izdzīvot vērtēja kā viens pret desmit. Pat NASA, kuras ziņu izlaidumi parasti bija optimistiski, apstiprināja, ka astronautu dzīvības ir apdraudētas.
