Apollo XIII komandai bija tikai viena cerība, un lidojuma kontroles centrs to ātri īstenoja. Mēness nosēšanās modulis, ko saīsināti dēvēja par LEM, bija jāizmanto kā sava veida glābšanas laiva, kurā komandas vīri varētu uzturēt dzīvību, līdz varēs atgriezties uz zemes. Viņiem bija mazāk par divām stundām laika, lai veiktu vajadzīgos priekšdarbus un pārietu uz LEM, pirms vadības modulis pilnībā pārstāj darboties.
Komandai tas bija drudžaina satraukuma pilns laiks. Viņiem bija ne tikai jāiedarbina nosēšanās moduļa sistēmas, bet arī jāizslēdz vadības modulis tā, lai vēlāk to varētu no jauna iedarbināt un izmantot, atgriežoties zemes atmosfērā.
Kad pāreja uz LEM bija pabeigta, gan komandas vīri, gan lidojuma vadības centra ļaudis atviegloti uzelpoja, tomēr tas bija tikai īslaicīgs risinājums. Visi zināja, ka nolaišanās modulis, kurā komanda tagad atradās, arī strauji zaudē dzīvības uzturēšanai nepieciešamos resursus. Viņi tikai bija atstājuši kuģi, kurā viņiem draudēja nenovēršama nāve tuvāko pāris stundu laikā, un pārcēlušies uz citu, kurā arī nebija iespējams izdzīvot ilgāk par pāris dienām.
NASA sasauca ārkārtas sanāksmi, un eksperti sprieda, kā stāties pretī izaicinājumam. Problēma bija skābeklis. LEM litija hidroksīda filtrs, kurš tika izmantots, lai atdalītu no kabīnes gaisa oglekļa dioksīdu, pārstās darboties pēc nepilnām divām diennaktīm. Vadības modulī bija vairāki litija hidroksīda filtri, tomēr tie bija konstruēti gluži citādai sistēmai.
Ja skābekļa problēmu izdotos atrisināt, nākamais izaicinājums būs energoapgāde. Lai kādus variantus viņi izskatīja, jebkurā gadījumā enerģijas mājupceļam nepietika. Vēlreiz un vēlreiz pārbaudot aprēķinus, gan NASA inženieri, gan komanda saprata, ka viņiem jāatrod kāds cits risinājums, kā nogādāt kuģi uz zemes.
Vai jūs secināt to pašu? Tik daudzi no mums ir pārgājuši no pasaules – no nenovēršamas nāves – draudzes šķietamajā drošībā, lai vēlāk aptvertu, ka esam tikai novilcinājuši bojāeju, nevis to novērsuši.
NASA struktūrā vecākais lidojuma kontrolieris bija atbildīgs par visiem pieņemtajiem lēmumiem, un viņa vārds bija izšķirošais. Šis varenais vīrs bija Džīns Krancs. Viņš atsauca savus ļaudis no monitoriem un sapulcināja tos brīvā konferenču telpā. Vadītājs sacīja, ka līdz šim viņš nav zaudējis nevienu kuģi un neplāno to darīt arī tagad. Viņš vēlējās dzirdēt no saviem padotajiem dažādus variantus, kā nogādāt astronautus mājās. Neveiksme, viņš sacīja, nav viena no iespējām.
