Jāzeps, ēģiptiešu pagodināts, neslēpa savu padevību Dievam.
Valdot vispārējai atkrišanai, Elija nemēģināja apslēpt patiesību, ka
viņš kalpo Debesu Dievam. Baālam bija 450 praviešu un 400 priesteru, kā
arī tūkstošiem pielūdzēju; tomēr Elija necentās radīt iespaidu, ka viņš
ir vairākuma pusē. Viņš droši stāvēja viens. Kalnu pārplūdināja ļaudis,
kurus pildīja sasprindzināta interese. Ar lielu krāšņumu ieradās pats
ķēniņš, un, pārliecināti par uzvaru, viņam uzgavilēja elku pielūdzēji.
Bet Dievs bija ļoti apkaunots. Viens vīrs, tikai viens vienīgs vīrs
iznāca priekšā, lai aizstāvētu Dieva godu. Skaidrā, bazūnei līdzīgā
balsī Elija uzrunāja milzīgo pūli: “Cik ilgi jūs klibosiet uz abām
pusēm? Ja Kungs ir Dievs, tad sekojiet Viņam, bet, ja (527) Baāls tas
ir, tad sekojiet tam.” Rezultāts bija tāds, ka Kungs Dievs, kas valda
Debesīs, tika attaisnots, un Baāla priesteri tika nogalināti. Kur ir
mūsu dienu Elijas?
Ievērības cienīgs ir Daniēla dzīves stāsts. Neskatoties uz lielo pretestību, viņš dzīvoja saskaņā ar savu ticību un pamatlikumiem. Viņš tika notiesāts uz nāvi, tāpēc ka ne par matu negribēja samazināt savu padevību Dievam, pat nostājoties pret ķēniņa pavēli. Šodien, iespējams, to nosauktu par pārspīlētu taisnību — zemoties lūgšanā trīs reizes dienā atvērta loga priekšā, zinot, ka to novēro spiegu acis un ka viņa ienaidnieki gatavi to apsūdzēt neuzticībā pret ķēniņu; bet Daniēls negribēja atļaut, ka kāda laicīga vara nostātos starp viņu un viņa Dievu, pat neskatoties uz to, ka draudēja nāve lauvu bedrē. Kaut gan Dievs nenovērsa Daniēla iemešanu lauvu bedrē, ar viņu kopā gāja Dieva eņģelis un aizturēja lauvām rīkli, lai tam nenodarītu neko ļaunu; un no rīta, kad ķēniņš viņu sauca, tas atbildēja: “Mans Dievs savu eņģeli sūtījis un lauvām aizturējis rīkli, ka tie mani nav ievainojuši, tāpēc ka Viņa priekšā esmu atrasts nenoziedzīgs, un arī pret tevi, kungs ķēniņ, nekā ļauna neesmu darījis.” Viņš bija cēls un nesatricināms Dieva kalps.
Nekas nav iegūstams ar gļēvulību vai baidoties atklāt, ka mēs esam Dieva baušļus turoši ļaudis. Ja, kaunoties no savas ticības, mēs apslāpējam gaismu, tad sekas būs vienīgi liela nelaime. Dievs mūs atstās mūsu pašu vājumam. Kaut Kungs mūs pasargātu, ka mēs neatteiktos likt savai gaismai spīdēt jebkurā vietā, kur Viņš mūs varētu aicināt! Ja mēs iedrošināmies iet vieni paši, vadīdamies no saviem uzskatiem, saviem plāniem, un Jēzu atstājam aiz sevis, tad lai neceram iegūt rakstura stingrību, drosmi vai garīgu spēku. Dievam ir bijuši tikumiski varoņi, un Viņam tādi ir arī tagad, — tie, kas nekaunas būt Viņa īpašie ļaudis. Visa viņu griba un plāni ir pakļauti Dieva likumam. Jēzus mīlestības ietekmēti, tie savu dzīvību netur dārgu. Viņu darbs ir uztvert (528) gaismu no Dieva Vārda un likt tai skaidros, vienmērīgos staros atspīdēt pasaulē. Viņu moto ir uzticība Dievam.
