Dienvidu Lančesteras akadēmijas studentiem es vēlos sacīt: “Nāciet tuvu pie Dieva, tad Viņš nāks tuvu pie jums.” Nekad nekaunieties par savu ticību; nekad nenostājieties ienaidnieka pusē. “Jūs esat pasaules gaisma.” Jūsu ticībai jāatklājas kā dārgai patiesībai — patiesībai, kurai vajadzētu būt visiem un kurai jābūt visiem, kas tiks izglābti. Kā tauta mēs esam mazākumā. Mēs neesam plaši pazīstami. Mūsu ienaidnieki būs nomodā, lai mums darītu ļaunu, lai mūs nodotu un iznīcinātu mūsu dvēseles. Tie (521) necienīs mūsu motīvus. Viņi nepareizi iztulkos mūsu nopietno dedzību un dziļākās ilgas, lai citi ieraudzītu un saprastu patiesību un, paklausot visiem Dieva baušļiem, darītu Viņa prātu. Bet mums jācīnās labā ticības cīņa, lai kļūtu “pastāvīgi, nešaubīgi, pilnīgāki Kunga darbā vienmēr”.
Pārdomājot jauniešu stāvokli un redzot, cik grūti viņus pamudināt iegūt izglītību, kādai, kā es zinu, Dievs viņiem devīgi piešķīris spējas, mani pilda neizsakāmas skumjas un reizēm gandrīz izmisums. Bez izglītības viņi būs kropli un nederīgi jebkurai vietai. Tomēr šīs izglītības iegūšanas gaitā tie būs pakļauti briesmām un kārdināšanām. Sātans viņu attīstītās spējas centīsies izlietot sev par labu.
Daži izlieto savus spēkus ļauniem nolūkiem. Juteklības viltīgā inde plūst pa viņu vēnām un savā ceļā sastop maz šķēršļu. Tā ir savaldzinoša un apburoša. Prāts, kas, cienot patiesu morālu godīgumu, ir spējīgs sasniegt attīstības un literārās izglītības augstumus, bieži tiek pazemots par iekāres kalpu. Šīs pieviltās dvēseles nemaz nevaldzina tikumiska skaidrība un praktiska dievbijība; un ir gandrīz neiespējami ar pamācību vai piemēru uz viņiem atstāt kādu iespaidu, kas darbotos pretī sātana pūlēm samaitāt un iznīcināt viņu dvēseles. Ja šie jaunieši nebūs labprātīgi mācīties, labprātīgi pieņemt padomu no tiem, kam ir pieredze, tad sātana viltības viņus noteikti nomaldinās. Un, ja tie, kas viņus māca, pastāvīgi nepieaugs žēlastībā un patiesības atzīšanā un patiesās garīgās izšķiršanas spējās, tad viņiem draud briesmas ar savu piemēru un nepareizu uzskatu izvirzīšanu neapzināti palīdzēt ienaidniekam tā darbā, ierosinot cilvēkus kā labāko vērtēt to, kas nesīs vismazāk labuma un kas vismazāk palīdzēs viņu dvēselēm.
Mūsu jaunatnes izglītošanai spraustie un īstenotie plāni (522) nekādā ziņā nav pārāk plaši. Tai nav jāsaņem vienpusīga izglītība, bet visām spējām vajadzētu pievērst līdzīgu uzmanību. Mācību priekšmetiem, ko parasti studē skolās, vajadzētu pievienot morālo filozofiju, Rakstu pētīšanu un fiziskos vingrinājumus. Visus spēkus — fiziskos, garīgos un morālos — jāvingrina, jāaudzina un jāattīsta, lai tie varētu kalpot pēc iespējas labāk; bet, ja visas spējas nav attīstītas vienlīdzīgi, tad kāda no tām pilnībā nevar veikt savu darbu, nepārslogojot kādu organisma daļu.
Daudz ir sacīts un rakstīts par to, cik svarīgi prātu audzināt augstākajam kalpošanas darbam. Tas reizēm ir vadījis uz domām, ka augsta intelektuāla izglītība stiprinās arī fiziskos spēkus un tikumību visa cilvēka pilnīgākai attīstībai. Laiks un pieredze ir pierādījuši, cik tomēr maldīgi var būt tādi uzskati. Mēs esam redzējuši no koledžas izejam vīrus un sievas, kas ieguvuši zinātnisku grādu, bet ir pilnīgi nesagatavoti lietot brīnišķīgo fizisko organismu, ar kādu Dievs viņus apveltījis. Visa miesa ir domāta darbībai un nevis bezdarbībai. Ja fiziskos spēkus nenoslogo tāpat kā garīgos, tad pēdējie tiek par daudz piepūlēti. Ja katra cilvēka organisma daļa neveic tai uzliktos pienākumus, tad arī garīgos spēkus nav iespējams ilgāku laiku izlietot vislabākajā veidā. Dabas likumiem jāvalda pār dabīgajiem spēkiem, un spējas jāizglīto tā, lai tās strādātu harmoniski un saskaņā ar šiem dabas likumiem. Skolotāji mūsu skolās nevar ignorēt nevienu no šīm sīkajām lietām bez izvairīšanās no atbildības. Lepnums var ierosināt viņus censties pēc intelektuālu sasniegumu augstas pasaulīgas pakāpes, lai stu-denti varētu spīdēt citu priekšā; bet, kad būs vajadzīgas dziļākas zināšanas — tādas, lai vīri un sievas būtu sagatavoti jebkuram neparedzētam gadījumam praktiskajā dzīvē, — tādi studenti spēs gūt tikai daļējas sekmes. Viņu nepilnīgā audzināšana bieži novedīs pie neveiksmes jebkurā darba nozarē, kurā tie iesaistās. (523)
Dažos gadījumos labumu var dot vingrošana. Ar to tiek aizvietots derīgu fizisku vingrinājumu trūkums, un izglītojošās iestādēs tā ir kļuvusi populāra. Bet vingrošana nav bez ēnas pusēm. Ja to rūpīgi neregulē, tad tā atnes vairāk ļaunuma nekā labuma. Šīs sporta vingrošanas dēļ daži uz visu mūžu ir dabūjuši fiziskas traumas. Mūsu skolās vingrošanu lielā mērā var aizstāt pareizi organizēts roku darbs.
Skolotājiem vajadzētu daudz vairāk uzmanības veltīt mūsu skolās valdošajiem fiziskajiem, garīgajiem un morālajiem iespaidiem. Kaut gan zinātņu studijas var studentiem dot bagātīgas teorētiskās zināšanas, tās tomēr nedod pilnīgi nopamatotu izglītību. Ja sevišķu uzmanību pievērsīs visu Dieva piešķirto fizisko un garīgo spēku vispusīgai attīstībai, tad studenti neatstās mūsu koledžas, tikai saukdami sevi par izglītotiem, bet tajā pašā laikā paliekot bez zināšanām, kas vajadzīgas praktiskajai dzīvei un rakstura pilnīgākai attīstīšanai.
Redzot šos trūkumus, mana sirds sāp, jo rezultāts būs veselības zaudēšana un nespēja rūpēties par dzīves vajadzībām, kā arī nepiemērotība tādam darbam, kāds vajadzīgs panākumu gūšanai dzīvē. Laikrakstus pilda sensacionāli ziņojumi par krāpšanām un citiem cilvēkiem piederošu vērtību piesavināšanos, par izpostītām ģimenēm, kad vīri aizbēg ar citu vīru sievām un sievas aizbēg ar citu sievu vīriem; un tas viss tāpēc, ka šie cilvēki nav radinājušies būt čakli un nekad nav mācījušies taupīt laiku vai izlietot savas spējas vislabākajā veidā, lai māju darītu laimīgu.
Es ilgojos, kaut varētu katru skolotāju mūsu zemē atmodināt pārdomāt šo jautājumu. Viņu uzdevums ir paplašināt un paaugstināt savu audzināšanas darbu. Tieši mūsu priekšā ir laika posms, kad pasaules stāvoklis kļūst briesmīgs; kad īstā reliģija, kas paklausa “Tā saka Kungs”, gandrīz pilnīgi tiks noslāpēta. Mūsu jauniešiem vajadzētu mācīt, (524) ka fakts, ja Dievs ārkārtīgās dusmās vainīgos uzreiz nesoda, vēl neliecina, ka ļaunie darbi būtu aizmirsti vai neievēroti. Dievs ved pārskatu par tautām. Katrā pasaules vēstures gadsimtā ļaundarītāji ir krājuši dusmas uz dusmības dienu; un, pienākot laikam, kad netaisnība sasniedz Dieva žēlastības noteikto robežu, Viņš to vairs ilgāk necieš. Kad Debesu pārskatu grāmatās sakrājušies skaitļi rādīs, ka pārkāpumu summa sasniegusi savu galīgo robežu, tad viņus skars ar žēlastību nemīkstinātas dusmas, un tad atklāsies, cik briesmīgi ir izsmelt dievišķo pacietību. Šī krīze iestāsies tad, kad tautas savienosies, lai Dieva likumus pasludinātu par spēkā neesošiem.
Nāks dienas, kad, netaisnībai vairojoties, taisnie iedegsies par Dievu. Ar ļauno cilvēku pūlēm savienoto sātana augstprātīgo rīcību spēs apturēt vienīgi dievišķais spēks, bet draudzes vislielāko briesmu stundā uzticīgais atlikums tās labā upurēs visdedzīgākās lūgšanas, un Dievs dzirdēs un at-bildēs tieši tajā laikā, kad pārkāpēju vaina būs sasniegusi savu augstāko pakāpi. Viņš “atriebs savus izredzētos, kas dienām un naktīm brēc, kaut arī Viņš ilgi ir cieties”. Viņi būs modri Dieva goda dēļ. Tie būs dedzīgi lūgšanās un viņu ticība pieaugs spēkā.
Studentu vidū ir pārāk maz dedzības. Ir jāveltī daudz lielākas pūles. Ir daudz jāmācās, lai zinātu, kā mācīties. Katram studentam jāradinās būt čaklam. Tam vajadzētu būt uzmanīgam, lai no viņa rokām nenāktu otrās šķiras darbs. Viņam vajadzētu ievērot Timotejam adresētos Pāvila vārdus: “Pastāvi lasīšanā, paskubināšanā, mācīšanā. Kop dāvanu, kas ir tevī, kas tev caur praviešu vārdiem ir dota, kad vecaji tev rokas uzlika. Par to gādā, pie tā paliec, ka tava pieaugšana top redzama visās lietās. Ņem vērā sevi un mācību; pastāvi šinīs lietās; jo, to darīdams, ir sevi izglābsi, ir tos, kas tevi klausa.” (525)
Veciem un jauniem vienkāršā, skaidrā valodā jārāda viņu pienākumi, tāpēc ka mums jādzīvo bīstamos laikos, kad šķiet, ka patiesība var tikt uzvarēta no melim un sātaniskiem maldiem. Pārbaudījumu un bēdu laikā Visvarenā vairogs segs tos, kurus Dievs ir darījis par savu likumu glabātājiem. Kad likumdevēji atteiksies no protestantisma principiem, sniedzot atbalstu un sadraudzības labo roku katolicismam, tad iejauksies Dievs, lai sevišķā veidā aizstāvētu savu godu un glābtu savus ļaudis.
Pamatlikumus, pēc kuriem jādzīvo mūsu jaunatnei, tai jārāda un jāmāca ik dienas, lai, iznākot pavēlei visiem pielūgt zvēru un viņa tēlu, tā spētu pareizi izšķirties un būtu spēks nešaubīgi apliecināt savu uzticību Dieva baušļiem un ticību Jēzum, pie tam tieši tādā laikā, kad reliģiskā pasaule Dieva likumu atzīs par spēkā neesošu. Ja tie, kas tagad svārstās un tiek kārdināti sekot atkritēju radītajai straumei, kas atkāpušies no ticības, “klausīdami viltīgus garus un velnu mācības”, nenožēlos, neatgriezīsies un savas kājas stingri nenopamatos ticībā, kas vienreiz svētiem ir dota, tad noteikti atradīsies to pusē, kas atmet Dieva baušļus.
Ja mēs dzīvojam šajā bīstamajā, briesmu pilnajā laikā, par ko rakstīts Dieva Vārdā, vai tad mums nevajadzētu būt modriem, lai saprastu patiesos apstākļus? Kāpēc mēs klusējam? Kāpēc mēs tik niecīgu nozīmi piešķiram lietām, kurās katrs no mums ir vislielākajā mērā ieinteresēts? Bībelei vajadzētu būt mūsu visdārgākajai mantai, un to vajadzētu nopietni pētīt un dedzīgi mācīt citiem. Kā tik apbrīnojami vienaldzīgi var būt tie, kas jau ir saņēmuši gaismu un atziņu?
Mūsu skolās līdz ar citām mācībām vajadzētu studēt pravietojumus un vēsturi, un visiem, kas strādā par audzinātājiem, arvien augstāk un augstāk vajadzētu vērtēt Dieva atklāto gribu. Viņiem vienkārši un godīgi vajadzētu pamācīt savus audzēkņus. Viņiem vajadzētu atvērt (526) Rakstus un ar savu dzīvi un raksturu rādīt Bībeles reliģijas brīnišķo vērtību un skaistumu; bet lai nekad, pat ne uz acumirkli ne uz vienu netiek atstāts iespaids, ka tam nāktu par labu savas ticības un mācības apslēpšana no pasaules neticīgajiem ļaudīm, bīstoties, ka netiks vairs tik augstu godāts, ja atklāsies viņa paklausība pamatlikumiem.
Tagad nav laiks, lai kaunētos no mūsu ticības. Uz mums skatās pasaule, eņģeļi un cilvēki. Viss Universs ar neizsakāmu interesi vēro noslēdzošo darbu lielajā cīņā starp Kristu un sātanu. Vai tādā laikā kā šis, kad tūlīt jāsākas lielajam dzīvo tiesāšanas darbam, mēs atļausim sirdi pārvaldīt nesvētai godkārei? Kam vēl citam mūsu acīs tagad varētu būt vērtība, izņemot to, lai Debesu Dievs mūs atzītu par Viņam uzticīgiem un padevīgiem ļaudīm? Kam vēl šajā pasaulē ir patiesa vērtība, kad mēs jau atrodamies uz mūžības robežas? Kāda izglītība, ko mēs varam dot studentiem mūsu skolās, vēl ir tik nepieciešama kā zināšanas par to, “ko saka Raksti”?
