Garīga darba strādniekiem ir savs Dieva dots kapitāls. Viņu pētīšanas darba augļi pieder Dievam, ne cilvēkam. Ja strādnieks uzticīgi atdod savam darba devējam laiku, par ko viņš saņem algu, tad viņa darba devējam vairāk prasību pret viņu nav. Un, ja, uzcītīgi un rūpīgi taupot acumirkļus, tas sagatavo citu materiālu, kas pietiekami vērtīgs, lai to iespiestu un izdotu, tad viņš to var izlietot tā, kā pēc viņa domām tas vislabāk kalpos Dieva lietai. Ja viņš vēlas saņemt tikai mazu honorāru, tad ir veicis labu darbu to labā, kas saņem grāmatu, un neko vairāk no viņa nevajadzētu prasīt. Dievs izdevniecības valdei nav uzlicis atbildību būt citiem par sirdsapziņu. Tai nav ietiepīgi jācenšas piespiest cilvēkus piekrist tās noteikumiem.
Autori par savu līdzekļu izlietošanu ir atbildīgi Dieva priekšā. Aicinājumi dot naudu atskanēs bieži. Būs jāieiet misijas laukos, un tas prasīs daudz izdevumu. Cilvēkiem, kam Dievs uzticējis līdzekļus, tie jāizlieto atbilstoši savām spējām; jo viņiem jādara sava daļa, lai sekmētu šīs intereses. Ja (564) valdes locekļi cenšas uzspiest savus uzskatus, ka visai peļņai, ko dod mūsu konfesijas grāmatas, jānonāk Izdevniecību Apvienības un tās uzticības personu rokās un ka autoriem pēc tam, kad viņi saņēmuši atlīdzību par grāmatas sarakstīšanai veltīto laiku un kad ir segti sakarā ar to radušies izdevumi, jāatsakās no savām prasībām dalīties peļņā ar izdevniecību, tad šie valdes locekļi uzņemas darbu, kuru tie nevar veikt. Grāmatu autori ir tikpat lielā mērā ieinteresēti Dieva lietā kā tie, kas veido pilnvaroto valdi. Daži no autoriem ar darbu saistīti gandrīz no paša tā sākuma.
Man rādīja, ka ir trūcīgi cilvēki, kuri līdzekļus iztikai iegūst vienīgi ar savu smadzeņu darbu, un atklāja arī to, ka mūsu iestāžu darbā ir iesaistījušies veikalnieciski cilvēki, kas nav auguši līdz ar mūsu iestādēm un nav guvuši labumu no visām pamācībām, ko Dievs laiku pa laikam devis par to vadīšanas metodēm. Viņi savā darbā nav iekļāvuši patiesu reliģiju un Kristus Garu. Tāpēc Izdevniecību Apvienību nevajadzētu padarīt par visu pārvaldošu varu. Vajag cienīt atsevišķu cilvēku talantu un tiesības. Ja nodibinātu tādu kārtību, ka visus personīgo talantu augļus ieguldītu Izdevniecību Apvienībā, tad tiktu sakropļotas citas svarīgas intereses.
Katram cilvēkam Dievs ir devis savu darbu. Dažiem Viņš ir piešķīris iespaida un līdzekļu podus; un tie, kuru sirds saistīta ar Dieva lietas interesēm, dzirdēs Viņa balsi un sapratīs, kas viņiem jādara. Tie izjutīs pienākumu atbalstīt darbu, ja tas būs vajadzīgs.
Vairākas reizes man ir rādīts, ka izturēšanās pret brāli H jau no paša sākuma, kopš viņš strādā Betlkrīkā, ir bijusi atturīga un nelabvēlīga. Man kļūst skumji, kad jāpasaka iemesls. Tā viņam klājas tāpēc, ka brālis šeit atnāca kā svešinieks un trūcīgs cilvēks. Tāpēc ka viņš bija trūcīgs, tam nācās strādāt nepatīkamajās vietās un arī izjust savu nabadzību. Ar mūsu iestādēm saistītie vīri domāja, ka viņi to varēs pakļaut saviem nosacījumiem, tādēļ šis laiks tam ir bijis ļoti nepatīkams. Viņa piedzīvojumos ir skumjas nodaļas, kas (565) nebūtu iegājušas vēsturē, ja brāļi būtu bijuši laipni un pret to izturējušies līdzīgi Kristum. Kunga lietai vienmēr vajadzētu būt brīvai no visniecīgākās netaisnības; un neviens ar to saistītais darbs nedrīkstētu ne vismazākajā mērā stāstīt par skopumu vai apspiešanu.
Kungs sargā katra cilvēka intereses. Viņš vienmēr bija trūcīgo draugs. Gandrīz visu sirdīs, kas saistīti ar svētām lietām, ir visapbrīnojamākais Kristum līdzīgas mīlestības trūkums. Es saviem brāļiem vēlos sacīt visur: “Kopiet Kristus mīlestību!” Tai vajadzētu plūst no kristieša dvēseles līdzīgi straumēm tuksnesī, kas atsvaidzina un izdaiļo, nesot laimi, mieru un prieku paša un citu dzīvē. “Neviens nedzīvo sev.” Ja trūcīgos kaut vismazākā mērā apspiež vai pret viņiem mazās vai lielās lietās izturas netaisni, tad Dievs no apspiedēja prasīs norēķinu.
Nemēģiniet uzstādīt netaisnus un negodīgus noteikumus ne vecākajam J, ne profesoram H, ne arī kādam citam garīgam strādniekam. Neskubiniet un nespiediet viņus piekrist tādu cilvēku noteikumiem, kas nezina, ko nozīme sarakstīt grāmatu. Šiem vīriem pašiem ir sirdsapziņa, un viņi par tiem uzticēto kapitālu un tā izlietošanu ir atbildīgi Dievam; jums nav jābūt viņiem par sirdsapziņu. Tiem jānodrošina tiesības ieguldīt līdzekļus, ko viņi ieguvuši ar smagu darbu, atbilstoši Dieva Gara norādījumiem.
Maniem brāļiem jāatceras, ka Dieva darbs aptver vairāk nekā izdevniecības namu Betlkrīkā un citas tur nodibinātās iestādes. Neviens nezina labāk par brāli I, kā radās šis birojs. Viņš ir bijis saistīts ar izdevniecības darbu kopš tā iesākuma, kad to nomāca trūkums, kad uz mūsu galdiem esošais uzturs tikko spēja apmierināt dabas vajadzības, tāpēc ka mēs sevi aizliedzām ēšanā, apģērbā un algās, lai tikai laikraksts varētu dzīvot. Tā rīkoties toreiz noteikti bija nepieciešams, un tie, kam ir (566) šie piedzīvojumi, līdzīgos apstākļos būs gatavi tos no jauna atkārtot.
Tiem, kam nav piedzīvojumu tādās grūtībās, bet kas ar darbu saistījušies tā pašreizējā labklājībā, neklājas piespiest pakļauties netaisnīgiem nosacījumiem tos, kas strādā no šī darba iesākuma. Brālis I mīl Dieva lietu, un viņš ieguldīs savus līdzekļus tās atbalstīšanai, kad vien redzēs, ka tie ir nepieciešami. Tāpēc atstājiet šo līdzekļu saņemšanas un sadalīšanas nastu tiem, kam līdzekļi pieder, cilvēkiem, kuriem Dievs uzticējis ietekmes un spēju talantus. Viņi par tiem ir atbildīgi savam Kungam. Ne Izdevniecību Apvienībai, ne tās galvenajiem darbiniekiem nav jāuzņemas šo autoru namturības pienākumus.
Ja valde būtu spējīga piespiest brāļus H un I piekrist tās noteiktajiem honorāriem, vai tad šie rakstnieki nejustu, ka viņiem nodarīta netaisnība? Vai viņu priekšā neatvērtos kārdināšanu durvis, kas atņemtu simpātijas un traucētu darbības saskaņu? Ja visus ienākumus satvertu vadītāji, tas lietai nenāktu par labu, bet Izdevniecību Apvienībai izraisītu virkni nelaimju. Tas veicinātu neiecietības garu, kas jau zināmā mērā parādījies tās apspriedēs. Sātans vēlas, lai cilvēkus, kas saistīti ar patiesības vēsti, pārvaldītu skops un iedomīgs gars.
Tie paši pamatlikumi, kas attiecas uz darbu mūsu iestādēs Betlkrīkā, attiecas arī uz visu darba lauku. Tālākie izvilkumi ir no 1880. gada 8. novembrī brālim K rakstītas vēstules:
“Strādniekiem paveras plašs lauks, bet daudzi paceļas pāri darba vienkāršībai. Tagad ir laiks strādāt, un tas jādara, ievērojot Dieva gudro padomu. Ja jūs ar misijām un Sabatskolām saistīsiet nesvētījušās personas, tad darbs pārvērtīsies tikai par formu. Strādniekiem katrā lauka daļā jāpēta, kā darboties taupīgi un (567) Kristus vienkāršībā un kā plānot, lai panāktu vislielākās sekmes siržu aizsniegšanā.”
“Mums draud briesmas izvērsties plašākā teritorijā un ķerties pie vairāk pasākumiem, nekā mēs spējam pareizi vadīt. Pastāv briesmas pamest novārtā dažas svarīgas darba daļas, pārmērīgu uzmanību pievēršot citām. Tik liela darba daudzuma uzņemšanās, ka neko vairs nav iespējams izdarīt pilnīgi, ir slikts plāns. Mums ir jāiet uz priekšu, tomēr nenovirzoties no darba vienkāršības tik tālu, ka visu pasākumu uzraudzīšana vairs nav iespējama, neupurējot mūsu labākos palīgus, lai visas lietas uzturētu darba kārtībā. Dzīvību un veselību vajag sargāt.”
“Kaut gan mums vienmēr vajadzētu būt gataviem sekot atvērtajai Dieva aizgādībai, tomēr mūsu plāniem jābūt tikai tik plašiem, lai tos varētu sekmīgi īstenot ar mūsu rīcībā esošajiem spēkiem un līdzekļiem. Mums jāuztur un jāpalielina interese par pasākumiem, kas jau darbojas.”
“Pastāvīgi rodoties lielākiem plāniem un paveroties plašākiem laukiem, vajadzīgs arī plašāks vēriens, izvēloties un apmācot strādniekus, kas pūlētos vadīt dvēseles patiesībā. Mūsu jaunos strādniekus jāiedrošina enerģiski ķerties pie darba un jāpamāca to virzīt uz priekšu, strādājot vienkārši, bet pamatīgi. Es brīnos, redzot, cik maz tiek cienīti daži no mūsu jaunajiem sludinātājiem un cik maz atbalsta viņi saņem. Tomēr daži no tiem pieķeras darbam un it visu dara ar nesavtīgu interesi.”
“Vienojoties ar strādniekiem, kā augstiem tā zemiem, nedrīkst parādīties šaursirdība un negodīgums… Vairāk ir jāatklājas Kristus darbības veidam un mazāk savam “es”. Skarba kritizēšana ir jāapspiež. Katram strādniekam jāattīsta līdzcietība, līdzjūtība un mīlestība. Mēs kā tauta nevaram gūt panākumus, kamēr Jēzus nekļūs par valdnieku mūsu sirdī; kamēr netiks apspiests paša “es” un paaugstināts Kristus. Es lūdzu Tevi, mans brāli, strādāt vienīgi kopā ar Dievu, neliekot pārāk daudz plānu, bet cenšoties darbu virzīt uz priekšu apdomīgi un tik pamatīgi, lai tas pastāvētu.”
