Ja šķiet, ka kāds ir kļūdījies, tad viņa brāļiem un māsām nevajadzētu par to sačukstēties un izteikt savas piezīmes, tā palielinot šos varbūtējos maldus un kļūdas. Tā bieži notiek, un rezultātā pār tiem, kas to dara, nāk Dieva nepatika, un sātans gavilē, ka viņš spēj vājināt un apgrūtināt dvēseles, kas varētu būt stipras Kungā. Pasaule redz viņu vājumu un par šiem ļaudīm un patiesību, ko viņi sakās mīlam, spriež pēc viņu neīstajiem augļiem.
“Kungs, kas mājos Tavā dzīvoklī un dzīvos Tavā svētajā kalnā? Kas staigā nenoziedzībā un dara taisnību, un patiesību glabā savā sirdī; kas citu neaprunā ar savu mēli, savam tuvākajam ļauna nedara un nelaupa viņam viņa godu; kas neieredz ļaundari, bet tur cieņā tos, kas bīstas to Kungu; kas negroza zvērestu, ja tas viņam par nastu; kas neņem netaisnus augļus par aizdoto naudu vai dāvanas, lai kaitētu nevainīgajam. Kas tā turēsies, tas pastāvēs mūžīgi!” Šeit pateikts, ka aprunātājus neielaidīs Dieva dzīvoklī un viņi nemājos uz svētā Ciānas kalna. Kas izmanto pret tuvāko vērstu nicinošu valodu, tas nevar saņemt Dieva atzinību.
Cik daudzi sludinātāji, kas iesaistījušies labajā darbā, lai dvēseles pievērstu Dievam un patiesībai, ir izsaukti kārtot grūtības draudzē starp strīdīgiem brāļiem ar nesamierināmu un valdonīgu garu!
Darbam ejot uz priekšu, atkal un atkal ir atkārtojusies cilvēku atraušana no viņu darba lauka. Tas ir lielā cilvēku pretinieka viltīgais izdomājums, lai kavētu (616) Dieva darbu. Kad dvēseles, kas noskaņotas izšķirties par patiesību, tādā veidā tiek pakļautas nelabvēlīgām ietekmēm, tās zaudē interesi, un pēc tam vairs tikai retos gadījumos ir iespējams uz tām atstāt tikpat spēcīgu iespaidu. Sātans vienmēr cenšas izdomāt kādu viltību, lai izšķirošajā brīdī sludinātāju aizsauktu no viņa darba lauka un rezultātā tiktu pazaudēti viņa darba augļi.
Draudzē ir nesvētojušies, neatgriezti vīri un sievas, kas vairāk rūpējas par savas cieņas un savu uzskatu saglabāšanu nekā par citu cilvēku glābšanu; un, sātana ietekmēti, viņi rada grūtības, kuru nokārtošanai tiek izlietots sludinātāju laiks un pūles, un sekas ir dvēseļu zudums.
Ja draudzes locekļu uzskati dalās, tad viņu sirdis ir cietas un neietekmējamas. Sludinātāja pūles līdzinās aukstas dzelzs kalšanai, un ikkatra puse tikai vēl vairāk nocietinās savā ceļā. Sludinātājs nokļūst visneapskaužamākajā stāvoklī: lai arī cik gudri viņš rīkotos, viņa lēmums kādam nepatiks, un tādā veidā nostiprināsies partiju gars.
Ja sludinātājs apmetas pie kādas ģimenes, tad citiem noteikti radīsies aizdomas, ka viņš par tiem iegūs nelabvēlīgus iespaidus. Ja viņš dod padomu, tad daži sacīs: “Tas vai tas ir ar viņu runājis,” un viņa vārdi tos neietekmēs. Tādā veidā viņu dvēseles piepilda neuzticība un ļaunas aizdomas, un sludinātājs ir padots viņu aizspriedumiem un greizsirdībai. Pārāk bieži, tam aizejot, stāvoklis ir kļuvis tikai vēl ļaunāks. Ja viņš būtu noteikti atsacījies uzklausīt jebkura cilvēka nepareizi apgaismotos, vienpusīgos ziņojumus, ja viņš būtu devis padomus saskaņā ar Bībeles principiem un, līdzīgi Nehemijam, sacījis: “Man liels darbs darāms, ka nevaru nonākt,” tad draudze atrastos daudz labākā stāvoklī.
Dievam nepatīk sludinātāji un draudzes locekļi, ja tie atsevišķām personām atļauj stāstīt par savu brāļu pārkāpumiem un kļūdām. Viņiem nevajadzētu uzklausīt šīs (617) ziņas, bet gan jautāt: “Vai tu esi stingri ievērojis sava Pestītāja priekšrakstus? Vai tu esi gājis pie vainīgā un divatā ar viņu runājis par tā kļūdām? Vai viņš ir liedzies tevi uzklausīt? Vai tu, rūpīgi pārdomājot un lūdzot, esi ņēmis līdzi divus vai trīs citus un maigi, pazemīgi un lēnprātīgi strādājis pie viņa, tavai sirdij mīlestībā drebot par viņa dvēseli?” Ja ir stingri ievērotas Vadoņa pamācības, kas dotas par izturēšanos pret maldošajiem, tad jāsper nākamais solis, — saki to draudzei, un lai tā lemj saskaņā ar Rakstiem. Tad Debesis apstiprinās draudzes lēmumu atšķirt vainīgo locekli, ja viņš nenožēlo savu vainu. Ja šie soļi nav sperti, tad aizslēdz savas ausis pret sūdzībām un tādā veidā atsakies apkaunot savu tuvāko. Ja tā rīkotos visi brāļi un māsas, tad ļaunas mēles drīz apklustu; jo tās neatrastu izdevīgu lauku, kurā varētu viens otram iekost un viens otru aprīt.
