Apustulis Pāvils raksta Titam: “Tādēļ es tevi atstāju Krētā, lai tu nokārtotu to, kas vēl atlika, un katrā pilsētā ieceltu presbiterus, tā kā es tev liku darīt. Tiem jābūt nevainojamiem vienas sievas vīriem, kam bērni ticīgi, nevis palaidņi vai neklausīgi. Jo bīskapam jābūt nevainojamam kā Dieva namturim.” Visiem mūsu sludinātājiem ieteicams ievērot šos vārdus un nesteigties izcelt vīrus amatā, ja tie nav nopietni pārdomājuši un daudz lūguši, lai Dievs ar savu Svēto Garu norādītu, kuru Viņš grib pieņemt.
Inspirētais apustulis ir sacījis: “Rokas nevienam neuzliec ātri.” Dažās mūsu draudzēs organizēšanas un vecāko iesvētīšanas darbs ir norisinājies nepārdomāti; Bībeles principi ir atstāti neievēroti, un rezultātā draudze ir piedzīvojusi lielas grūtības. Nevajadzētu tik ļoti steigties izraudzīties vadītājus, lai netiktu iesvētīti vīri, kas nepavisam nav piemēroti atbildīgajam darbam, — vīri, kam (618) jāatgriežas, jākļūst skaidrākiem, cēlākiem un tīrākiem, pirms viņi var kalpot kādā postenī Dieva darbā.
Evaņģēlija tīkls sapulcina gan labus, gan ļaunus. Rakstura attīstīšanai vajadzīgs laiks, un cilvēka iepazīšana prasa laiku. Vajadzētu ņemt vērā arī amata kandidāta ģimeni. Vai tā ir paklausīga? Vai šis vīrs savu namu valda ar godu? Kāds raksturs viņa bērniem? Vai tie tēva iespaidam darīs godu? Ja viņam savās mājās, vadot savu ģimeni, nav smalkjūtības, gudrības vai dievbijības spēka, tad droši var secināt, ka tie paši trūkumi tiks ienesti arī draudzē un tā tiks vadīta tādā pašā nesvētotā veidā. Daudz labāk ir cilvēku kritizēt pirms iecelšanas amatā nekā pēc tam; labāk ir lūgt un apspriesties pirms izšķirošā ceļa, nekā pēc tam pūlēties izlabot nepareizas rīcības sekas.
Dažās draudzēs vadītājs nav spējīgs pareizi audzināt draudzes locekļus darbam. Nav parādīta taktiska un izprotoša rīcība, lai uzturētu dzīvu interesi par Dieva darbu. Vadītājs ir lēns un garlaicīgs; viņš par daudz runā un viņa atklātās lūgšanas ir pārāk garas; viņam nav dzīvas savienības ar Dievu, kas tam sniegtu jaunus piedzīvojumus.
Draudžu vadītājiem ikvienā vietā vajadzētu būt nopietniem, piepildītiem ar dedzību un nesavtīgu interesi; Dieva vīriem, kas spēj darbu pareizi veidot. Viņiem savi lūgumi Dievam jāizsaka ticībā. Savā kambarītī tie var lūgt tik ilgi, cik vien vēlas, bet atklātībā viņu lūgšanām un liecībām jābūt īsām un mērķtiecīgām. Vajadzētu izvairīties no garām, sausām lūgšanām un nogurdinošām pamācībām. Ja brāļi un māsas grib ko sacīt, kas citus atspirdzinātu un pamācītu, tad tam vispirms jābūt viņu sirdīs. Tiem ik dienas jābūt savienotiem ar Dievu, ņemot sev visu vajadzīgo no Viņa neizsīkstošā mantu nama un izceļot no turienes jaunas un vecas lietas. Ja viņu dvēseles ir Dieva Gara atdzīvinātas, tad tie arī citus iepriecinās, stiprinās un iedrošinās; (619) bet, ja viņi paši nav dzēruši no dzīvā pestīšanas avota, tad nezinās, kā uz turieni aizvest citus.
Tie, kas pieņem patiesības teoriju, ir jāpārliecina par praktiskas reliģijas nepieciešamību. Sludinātājiem pašiem sava dvēsele jāuztur Dieva mīlestībā un tad jāliek ļaudīm izprast, cik nepieciešama ir personīga svētīšanās, personīga atgriešanās. Visiem pašiem jāgūst dzīvi piedzīvojumi; Kristum jāmājo viņu sirdī, Viņa Garam jāvalda pār jūtām, jo pretējā gadījumā to ticības apliecībai nebūs vērtības, un viņu stāvoklis būs pat ļaunāks, nekā tad, ja tie patiesību nekad nebūtu dzirdējuši.
Visu vajadzētu nokārtot tā, lai pat mazajās grupās, kas pieņem patiesību, tiktu nodrošināta draudzes labklājība. Kādu nedēļu vai mēnesi vadību var uzticēt vienam vīram, tad atkal uz dažām nedēļām kādam citam; un tādā veidā dažādas personas gūtu izdevību strādāt. Pēc atbilstoša pārbaudes laika ar draudzes balsi vienu vajadzētu izraudzīt par pastāvīgu vadītāju, tomēr ne uz ilgāku laiku kā vienu gadu. Pēc tam var ievēlēt kādu citu vai no jauna to pašu, ja viņa kalpošana nesusi draudzei svētības. Tas pats pamatlikums jāievēro, izraugot vīrus citās atbildīgās vietās, kā arī savienības amatos. Par savienību priekšniekiem nevajadzētu izraudzīt nepārbaudītus vīrus. Daudziem šajos svarīgajos jautājumos, kas sevī ietver mūžīgas intereses, nav pareizas izpratnes.
Mēs sevi saucam par Dieva baušļu glabātājiem; mēs apgalvojam, ka mums ir lielāka gaisma un ka mēs dzenamies pēc lielāka mērķa nekā visi citi ļaudis virs zemes; tāpēc mums vajadzētu parādīt lielāku rakstura pilnību un nopietnāku nodošanos. Tiem, kas saņēmuši tagadējās patiesības gaismu, ir uzticēta vissvinīgākā vēsts. Mūsu gaismai vajadzētu spīdēt, apgaismojot taku tumsā esošajiem. Kā redzamās draudzes locekļiem un Kunga vīnakalna strādniekiem, (620) visiem, kas saucas kristieši, jādara viss iespējamais, lai draudzē saglabātu mieru, saskaņu un mīlestību. Iegaumējiet Kristus lūgšanu: “Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir viens mūsos, lai pasaule tic, ka Tu Mani esi sūtījis.” Draudzes vienotība ir pārliecinošs pierādījums, ka Dievs pasaulē sūtījis Jēzu kā tās Glābēju. Tas ir arguments, kuru neviens nespēj apstrīdēt. Tāpēc sātans pastāvīgi pūlas šo vienotību un saskaņu traucēt, lai neticīgajos, redzot starp tiem, kas saucas kristieši, atkrišanu, šķelšanos un strīdus, pamostos riebums pret reliģiju un tie savā atkritušajā stāvoklī vēl vairāk nocietinātos. Tie, kas apliecina patiesību un tajā pašā laikā viens ar otru strīdas un cits citu ienīst, apkauno Dievu. Sātans ir lielais brāļu apsūdzētājs, un visi, kas iesaistās šajā darbā, ir kļuvuši viņa kalpi.
Mēs apgalvojam, ka mums ir vairāk patiesības nekā citām konfesijām; tomēr, ja tā mūs nevada uz lielāku svētīšanos un skaidrāku, svētāku dzīvi, kāds tad no tās labums? Mums būtu labāk, ja patiesības gaismu nekad nebūtu ieraudzījuši, nekā apliecināt, ka esam to saņēmuši, tomēr paliekam bez tās svētībām.
Lai noteiktu, cik svarīgas intereses ietvertas dvēseles atgriešanā no maldiem, mums jāsaprot nemirstības vērtība, mums jāaptver, cik briesmīgas būs otrās nāves mokas, mums jāzina, kāds gods un krāšņums gaida atpestītos, un jāsaprot, ko nozīmē dzīvot Tā klātbūtnē, kurš nomira, lai varētu cilvēku pacelt un izdaiļot, un dot uzvarētājam ķēnišķīgu kroni.
Cilvēka ierobežotais prāts nespēj pilnībā aptvert dvēseles vērtību. Cik pateicīgi atpestītie un pagodinātie pieminēs tos, kas bijuši ieroči viņu pestīšanai! Neviens tad nenožēlos savas pašaizliedzīgās pūles un nemitīgo darbu, savu pacietību, izturību un nopietno sirds ilgošanos pēc dvēselēm, kas varbūt aizietu bojā, ja viņš būtu pametis novārtā savu pienākumu vai piekusis darīt labu. (621)
Tagad viņi, apģērbti baltās drēbēs, ir sapulcināti Lielā Gana draudzē. Jērs, kurš sēž uz goda krēsla, apsveic uzticīgo strādnieku un dvēseli, kas izglābta Viņa darba rezultātā, un viņi tiek vadīti pie dzīvības koka un pie dzīvā ūdens avota. Ar kādu prieku Kristus kalps uzlūko šos atpestītos, kas ir darīti par Glābēja godības līdzdalībniekiem! Cik daudz dārgākas Debesis ir tiem, kas bijuši uzticīgi dvēseļu glābšanas darbā! “Bet sapratīgie spīdēs kā debesjuma spožums, un tie, kas daudzus veduši pie taisnības, kā zvaigznes mūžīgi mūžam.”
