Tā kā tuvojas gals un darbs, sniedzot pasaulei pēdējo brīdinājumu, izvēršas, tad kļūst arvien svarīgāk, lai tie, kas pieņem tagadējo patiesību, skaidri saprastu, kāds raksturs un iespaids ir Liecībām, ko Dievs savā aizgādībā ir savienojis ar trešā eņģeļa vēsts darbu jau no paša tā iesākuma. Sekojošajās lappusēs ir doti izvilkumi no maniem rakstiem pēdējos 40 gados, kas stāsta par pirmajiem piedzīvojumiem šajā sevišķajā darbā un arī atklāj, ko Dievs man ir rādījis par Liecību būtību un svarīgumu, par veidu, kā tās dotas un kā pret tām vajadzētu izturēties.
“Neilgi pēc laika paiešanas 1844. gadā man tika dota pirmā atklāsme. Es atrados pie kādas mīļas māsas Kristū, ar kuru man bija ļoti tuvas attiecības. Mēs, piecas personas, kas visas bijām sievietes, klusi un mierīgi zemojāmies pie ģimenes altāra. Kamēr lūdzām, pār mani nāca tāds Dieva spēks, kādu es iepriekš nekad nebiju sajutusi. (655) Šķita, ka esmu gaismas apņemta un paceļos augstāk un augstāk no zemes.” [LD 1., 58.] Šajā gadījumā redzēju adventes ticīgo piedzīvojumu, Kristus nākšanu un algu, ko saņems uzticīgie.
“Otrajā atklāsmē, kas drīz sekoja pirmajai, man rādīja priekšā stāvošos pārbaudījumus un pienākumu iet un stāstīt citiem, ko Dievs man atklājis. Man paziņoja, ka šim darbam ļoti pretosies un mana sirds izjutīs lielas sāpes, bet ka Dieva žēlastība būs pietiekama, lai mani vienmēr uzturētu. Šīs atklāsmes mācība mani ļoti nomocīja, jo tā parādīja manu pienākumu iet ļaudīs un pasludināt patiesību.” [LD 1., 62.]
“Mani ļoti nomāca bailes, ka, paklausot aicinājumam un apliecinot, ka esmu apveltīta ar Visaugstākā atklāsmēm, es varētu padoties grēcīgai paaugstināšanās tieksmei un pacelties pār man ieņemamo pareizo stāvokli, un tā izsaukt pār sevi Dieva dusmas, pazaudējot pati savu dvēseli. Pirms manis bija bijuši vairāki šādi gadījumi, tāpēc mana sirds vairījās no šī smagā pārbaudījuma.
Es lūdzu, lai, ejot un stāstot, ko Kungs man rādījis, es tiktu pasargāta no nepareizas paaugstināšanās. Eņģelis sacīja: ‘Tavas lūgšanas ir uzklausītas un tiks atbildētas. Ja tev draudēs šis ļaunums, no kā tu baidies, tad Dieva roka tevi izglābs. Ar sāpēm un bēdām Viņš tevi vilks pie sevis un pasargās tavu pazemību. Sniedz vēsti uzticīgi! Izturi līdz galam, un tu ēdīsi dzīvības koka augļus un dzersi no dzīvības upes!’” [LD 1., 65.]
Šajā laikā daži, kas ticēja pirmajai vēstij, bija nonākuši fanātismā. Ieperinājās bīstami maldi mācībā un dzīvē, un daži bija gatavi notiesāt visus, kas negribēja pieņemt viņu uzskatus. Dievs (656) man šos maldus atklāja un sūtīja mani pie Saviem pieviltajiem bērniem, lai viņus pamācītu; bet, izpildot šo pienākumu, es sastapos ar rūgtu pretestību un pārmetumiem.
Stāstīt to, kas man tika atklāts par maldos esošajiem, — man bija smaga nasta. Citu apbēdināšana vai apgrūtināšana man sagādāja lielas sāpes. Spiesta ziņot vēstis, es bieži mēdzu tās mīkstināt un cilvēkiem parādīju, cik vien iespējams, labvēlīgākā gaismā, lai pēc tam vienatnē raudātu dvēseles mokās. Es uzlūkoju tos, kam bija jārūpējas tikai par savām dvēselēm, un domāju — ja es būtu viņu stāvoklī, tad gan nekurnētu. Dieva sniegtās skaidrās, griezīgās liecības man bija grūti atstāstīt. Es norūpējusies vēroju rezultātus, un, ja norātās personas sacēlās pret rājienu un pēc tam pretojās patiesībai, manī modās jautājumi: Vai es nodevu vēsti tieši tādā veidā, kā vajadzēja? Vai tad nebija vēl kāds cits ceļš, kā būtu iespējams viņus glābt? Un tad manu dvēseli pārņēma tāds izmisums, ka es bieži jutu, ka nāve būtu apsveicama un kaps būtu salda atpūtas vieta.
Es neaptvēru šādas rīcības briesmas un grēku, kamēr atklāsmē nonācu Jēzus tuvumā. Viņš mani drūmi uzlūkoja un novērsās. Nav aprakstāmas šausmas un dvēseles mokas, ko tad sajutu. Es nokritu uz sava vaiga Viņa priekšā, bet man nebija spēka kaut ko pateikt. Ak, kā es ilgojos tikt apklāta un apslēpta no šī briesmīgā un drūmā skata! No tā mazliet spēju aptvert, ko sajutīs pazudušie, kad viņi kliegs: “Kalni un klintis, krītiet pār mums! Apslēpiet mūs no Tā vaiga, kas sēd uz troņa, un no Jēra dusmām!”
Pēc tam kāds eņģelis lika man piecelties, un skatu, ko ieraudzīja manas acis, ir grūti aprakstīt. Manā priekšā bija ļaužu pulks ar izjukušiem matiem un saplēstām drēbēm, viņu sejās bija lasāmas šausmas un izmisums. Viņi pienāca pie manis un berzēja savas drēbes pie manējām. Kad paskatījos uz savu apģērbu, (657) redzēju, ka tas ir aptraipīts ar asinīm. Atkal nokritu kā mirusi pie tā eņģeļa kājām, kas mani pavadīja. Es neko nespēju teikt sevis atvainošanai un vēlējos tikt prom no šīs svētās vietas. Eņģelis mani piecēla kājās un sacīja: “Pagaidām vēl tā nav, bet tu redzēji šo ainu, lai zinātu, kāds būs tavs stāvoklis, ja tu izvairīsies ziņot citiem, ko Kungs tev atklājis.” [LD 1,73.74.] Atceroties šo svinīgo brīdinājumu, es gāju ļaudīm vēstīt rājienus un pamācības, ko Dievs man bija devis.
