Dažādām personām dotās vēstis es bieži uzrakstīju un daudzos gadījumos to darīju, paklausot tieši viņu sirsnīgiem lūgumiem. Manam darbam paplašinoties, šis uzdevums kļuva par svarīgu, bet nogurdinošu pienākumu. Pirms 15. Liecības publicēšanas personas, kurām biju devusi padomu vai kuras biju norājusi, atsūtīja man daudzus lūgumus liecības uzrakstīt; bet nogurdinošais darbs tik ļoti bija izsmēlis manus spēkus, un es vairījos no šī uzdevuma, sevišķi vēl apzinoties, ka daudzas no šīm personām bija visai necienīgas, un man likās, ka ir maz cerību, ka dotie biedinājumi izšķiroši pārmainīs viņu dzīvi. Tajā laikā mani ļoti iedrošināja šāds sapnis:
“Kāds man atnesa baltu audumu un pavēlēja, lai es no tā piegrieztu tērpus dažāda auguma cilvēkiem ar dažādiem raksturiem un dzīvojošiem dažādos apstākļos. Man lika tos izgriezt un nolikt malā tā, lai vajadzības gadījumā visi būtu pilnīgā kārtībā. Šķita, ka daudzi no tiem, kuriem man vajadzēja piegriezt tērpus, bija necienīgi. Es jautāju, vai šis ir pēdējais audekla gabals, kas man jāsagriež, un man atbildēja, ka tas nav pēdējais; līdzko es to pabeigšot, sekos darbs pie nākamā gabala. Redzot savā priekšā tik daudz darba, es jutos ļoti nospiesta un mazdūšīga un teicu, ka par tērpu piegriezēju esmu strādājusi vairāk nekā divdesmit gadus un ka manas pūles (658) nav bijušas novērtētas, un neesmu redzējusi, ka darbs būtu devis sevišķu labumu. Es runāju ar personu, kas nesa man audumu, par kādu konkrētu sievieti, kurai man bija jāpiegriež tērps. Es apgalvoju, ka viņa tērpu nevērtēs un, to piedāvājot, tiks zaudēts tikai laiks un materiāls. Viņa bija ļoti nabadzīga, maz attīstīta, pēc dabas nekārtīga, tādēļ šo tērpu tikai aptraipīs.
Attiecīgā persona man atbildēja: “Piegriez tērpus. Tas ir tavs pienākums. Zaudējumus necietīsi tu, bet Es. Dievs neskatās tā, kā redz cilvēki. Viņš norāda darbu, kas jādara, un tu nezini, kas izdosies un kas nē...”
Tad es pacēlu rokas, kas bija cietas un tulznainas no ilgas strādāšanas ar grieznēm, un teicu, ka mani baida jau pati doma vien par šī darba turpināšanu. Persona atkal atbildēja: “Piegriez tērpus. Tavs atbrīvošanas laiks vēl nav pienācis.”
Izjūtot lielu nogurumu, es tomēr cēlos, lai sāktu atkal strādāt. Man priekšā atradās jaunas, spožas grieznes, kuras tad arī sāku lietot. Noguruma un mazdūšības sajūta tūlīt izzuda, un šķita, ka grieznes griež ar pavisam mazu piepūli no manas puses, un es samērā viegli veidoju tērpu pēc tērpa.” [LD 2, 10.–12. (1868)]
“Ir daudz sapņu, kas rodas no dzīves parastām lietām, ar ko Dieva Garam nav nekā kopēja. Ir arī viltus sapņi, tāpat kā ir viltus atklāsmes, ko iedvesmo sātana gars. Bet sapņus, kurus devis Kungs, Dieva Vārds pieskaita parādībām, un tie tikpat patiesi ir praviešu gara augļi kā īpašās atklāsmes. Šādi sapņi, ņemot vērā personas, kas tos redz, un apstākļus, kādos tie doti, paši sevī ietver pierādījumus par to patiesīgumu.” [LD 1, 569. (1867)]
Tā kā brīdinājumi un pamācības, kas Liecībās dotas personīgiem gadījumiem, ar tādu pašu spēku attiecas uz daudziem citiem, kas (659) šādā veidā īpaši netika uzrādīti, tad likās, ka draudzes labad man šīs personīgās liecības pienākas publicēt. Runājot par tādas rīcības nepieciešamību, 15. Liecībā es sacīju: “Es nezinu labāka veida, kā darīt zināmus savus uzskatus par draudošajām briesmām, valdošajiem maldiem un par pienākumiem, kādi ir visiem cilvēkiem, kas mīl Dievu un tur Viņa baušļus, kā vienīgi sniedzot šīs liecības. Iespējams, ka nav cita tiešāka veida, lai pateiktu to, ko Kungs man ir rādījis.” [LD 2, 9 (1868)]
1868. gada 12. jūnijā dotā parādība apstiprināja, ka mana rīcība, publicējot personīgās liecības, ir pilnīgi pareiza: “Ja Kungs atlasa atsevišķas personīgās lietas un sīki runā par šo cilvēku pārkāpumiem, tad citi, kas atklāsmē nav pieminēti, pieļauj domu, ka viņi ir taisni vai gandrīz taisni. Ja kādu norāj par sevišķu pārkāpumu, tad brāļiem un māsām vajadzētu sevi rūpīgi pārbaudīt, vai arī viņi nav pieļāvuši kādu kļūdu un vai arī viņi nav vainīgi tajā pašā grēkā. Viņos vajadzētu valdīt pazemīgam atzīšanas garam. Ja citi tos uzskata par taisniem, tad tas vēl nenozīmē, ka tā arī ir. Dievs uzlūko sirdi, tādā veidā pārmeklējot un pārbaudot dvēseles. Norājot viena pārkāpumus, Viņš vēlas labot daudzu nepareizības. Bet, ja izteikto rājienu tie uz sevi neattiecina, ja tie sev glaimo, ka Dievs viņu kļūdas neņem vērā, jo tieši par viņiem nav runājis, tad tie piekrāpj paši savu dvēseli, un viņus apņems tumsa. Viņi tiks atstāti paši saviem ceļiem, lai paklausītu savas sirds iedomām.
Daudzi pret savu dvēseli izturas negodīgi un ir stipri piekrāpti, neapzinādamies savu patieso stāvokli Dieva priekšā. Kungs izlieto ceļus un līdzekļus, kas vislabāk atbilst Viņa nodomam, lai pārbaudītu Viņu atzīstošo ļaužu sirdis. Viņš skaidri atklāj dažu cilvēku pārkāpumus, lai arī citi tādā veidā tiktu brīdināti, bītos un izvairītos no šiem grēkiem. Sevi pārbaudot, tie var ieraudzīt, ka paši pieļauj tādas pašas kļūdas, kādas Dievs nosoda pie citiem. Ja tie patiesi vēlēsies kalpot Dievam un baidīsies Viņu apvainot, tad negaidīs, līdz viņu grēki sevišķā kārtā tiek izcelti, (660) lai tikai tad tos atzītu, pazemīgi nožēlotu un atgrieztos pie Kunga. Viņi atteiksies no visa Dievam nepatīkamā saskaņā ar citiem doto gaismu. Turpretī, ja tie nedzīvo pareizi un ierauga, ka ir vainīgi tajos pašos grēkos, kas norāti citos, tomēr turpina šo savu nesvēto gājumu, tāpēc ka nav sevišķā kārtā saukti vārdā, tad viņi apdraud paši savu dvēseli, un sātans tos saistīs pēc sava prāta.” [LD 2, 112,113. (1868)]
“Es redzēju, ka Dieva gudrībā visu cilvēku grēki un maldi netiks atklāti… Personīgajās liecībās tiek uzrunāti visi vainīgie, kaut arī viņu vārdi šajās īpaši dotajās liecībās tieši nav minēti; un, ja atsevišķi cilvēki šīm liecībām nepievērš uzmanību un apklāj savus grēkus, tāpēc ka viņu grēki nav īpaši nosaukti, tad Dievs nepašķirs viņu tālāko ceļu. Tie nevarēs pieaugt dievbijībā, bet kļūs arvien tumšāki, līdz Debesu gaisma tiks viņiem pilnīgi atņemta.” [LD 2, 447. (1870)]
Atklāsmē, ko redzēju apmēram pirms 20 gadiem, “man pavēlēja runājot un rakstot izcelt galvenos pamatlikumus un tajā pašā laikā īpaši norādīt uz dažiem cilvēkiem draudošajām briesmām, uz viņu kļūdām un grēkiem, lai visi būtu brīdināti, norāti un pamācīti. Es redzēju, ka visiem vajadzētu rūpīgi pārbaudīt savu sirdi un dzīvi, lai redzētu, vai viņi nav pieļāvuši tās pašas kļūdas, par kurām norāti citi, un vai citiem dotie norādījumi neattiecas arī uz viņu gadījumu. Ja tā, tad tiem vajadzētu saprast, ka padoms un rājiens domāts tieši viņiem un ka tas praktiskajā dzīvē jāņem vērā tā, it kā viņi būtu uzrunāti tieši personīgi. …Dievs vēlas pārbaudīt ticību visiem, kas sevi sauc par Kristus sekotājiem. Viņš svērs visu to cilvēku lūgšanu patiesīgumu, kuri saka, ka nopietni grib izprast savus pienākumus. Viņš šos pienākumus atklās pietiekoši skaidri. Viņš visiem dos bagātīgas iespējas ieraudzīt to, kas ir viņu sirdī.” [LD 2, 687. (1871)]
