Daži, kas tic Liecībām, ir kļūdījušies, tās nepiedienīgi uzspiežot citiem. Par šo jautājumu ir runāts Liecībās draudzei, 1. sējumā liecībā Nr. 8: “Daži ... bija Dieva bērni, tomēr apšaubīja atklāsmes. Citi tām nepretojās, bet arī neuzdrošinājās stingri par tām nostāties. Daži izturējušies skeptiski, un viņiem bija pietiekošs iemesls tā rīkoties. Viltus parādības, fanātiskie gājieni un nožēlojamie šo lietu augļi ir atstājuši iespaidu uz Dieva Vārdu, ... radot neuzticību visam, kas nes atklāsmes vārdu. Visas šīs lietas jāņem vērā un jārīkojas saprātīgi. Nevajadzētu nopūlēties ar tiem, kas nekad nav redzējuši, kā tiek dotas atklāsmes, un kuriem nav nekādu personīgu zināšanu par parādību iespaidu. Tādiem nevajadzētu atraut tās priekštiesības un labumu, ko dod draudze, ja viņu kristīgais gājums citādi ir pareizs…
Es redzēju, ka daži varētu pieņemt atklātībai zināmās atklāsmes, spriežot par koku pēc tā augļiem. Citi līdzinās šaubīgajam Tomam; viņi nespēj ticēt publicētajām Liecībām, ne arī pieņemt aculiecinieku izteikumus tām par labu, bet tiem pašiem jāredz un par visu jāpārliecinās. Tādus cilvēkus nevajadzētu atstumt. Pret viņiem nepieciešams izturēties ļoti iecietīgi un ar brāļu mīlestību, līdz tie atrod savu vietu un nopamatojas par vai pret Liecībām. Ja viņi cīnās pret atklāsmēm, (669) par kurām tie nekā nezina, ja viņi savā pretestībā iet tik tālu, ka apstrīd Liecības, kurās tiem nav nekādu piedzīvojumu, … tad draudze var zināt, ka šiem cilvēkiem nav taisnība.” [LD 1, 328. (1862)]
Dažiem mūsu brāļiem ir bijuši ilgi piedzīvojumi patiesībā, un viņi jau daudzus gadus pazīst mani un manu darbu. Viņi ir pārbaudījuši Liecību patiesīgumu un ir apliecinājuši tām savu ticību. Viņi ir izjutuši Dieva Gara spēcīgo iespaidu dusam uz tiem, kad viņi apstiprināja Liecību patiesīgumu. Man tika rādīts, ja cilvēki saceļas un slepeni cenšas mazināt Liecību iespaidu, kad tās viņus norāj, tad ar viņiem ir jārīkojas noteikti, jo viņu iespaids apdraud tos, kam trūkst piedzīvojumu. [LD 1, 382.]
Pirmā publicētā liecība Nr. 1 satur brīdinājumu par Dieva ļaudīm dotās gaismas nesaprātīgu pielietošanu. [sk. LD 1, 119.] Es paskaidroju, ka daži ir rīkojušies negudri; kad viņi neticīgajiem stāstīja par savu ticību, bet tie savukārt prasīja pierādījumus, tad viņi pierādījumus nav meklējuši Bībelē, bet lasījuši manus rakstus. Man rādīja, ka šis ceļš nebija pareizs un ka tādā veidā neticīgie tiks noskaņoti pret patiesību. Tiem, kas nekā nezina par Liecību garu, tās ir nenozīmīgas. Tādos gadījumos nevajadzētu uz tām atsaukties.
Laiku pa laikam ir doti citi brīdinājumi par Liecību lietošanu, piemēram:
“Daži sludinātāji ir ļoti atpalikuši. Viņi apliecina ticību sniegtajām liecībām un kādreiz pat nodara ļaunumu, padarot tās par dzelzs likumu cilvēkiem, kuriem attiecībā uz liecībām nav nekādu piedzīvojumu, kamēr paši savu dzīvi ar tām nesaskaņo. Viņi ir atkārtojuši liecības, kuras paši nemaz nav ņēmuši vērā. Šādu cilvēku rīcība nav saprotama.” [LD 1, 369. (1863)]
“Es redzēju, ka daudzi izmantoja Dieva uzrādītās kļūdas un grēkus citu dzīvē. To, kas parādīts atklāsmē, viņi uztvēruši galējā nozīmē (670) un tad pastāvējuši pie šiem uzskatiem, vājinot draudzes ticību tam, ko Dievs rādījis, un padarot draudzi mazdūšīgu.” [LD 1, 166.]
Ienaidnieks izmanto katru iespēju iznīcināt dvēseles. “Liecības ir dotas, lai palīdzētu tiem, kas ieņem atbildīgas vietas. Viņi iesāk labi, uzņemas nastas un dara savu daļu Dieva darbā. Bet sātans tos vajā ar kārdināšanām un beidzot pārspēj. Kad citi tagad vēro viņu nepareizo rīcību, tad sātans iedveš domu, ka par šīm personām dotajās liecībās ir jābūt kādai kļūdai, citādi tās nebūtu izrādījušās necienīgas ņemt dalību Dieva darbā.”
Tādā veidā rodas šaubas par gaismu, kuru Dievs devis. “Ko par cilvēkiem var teikt kādos zināmos apstākļos, to par viņiem nevar teikt citos apstākļos. Cilvēki ir tik vāji morālā spēka ziņā un visaugstākajā mērā savtīgi, pašapmierināti, un tik ātri uzpūšas tukšā iedomībā, ka Dievam nav iespējams ar tiem strādāt. Kungs viņus atstāj, lai tie staigātu kā akli un lai atklātos tik liels vājums un neprāts, ka daudziem jābrīnās, ka šādas personas jebkad ir pieņemtas un atzītas kā cienīgas saistīties ar Dieva darbu. Tieši to sātans vēlējās. Tas bija viņa mērķis jau tad, kad viņš tos pirmo reizi sevišķi kārdināja apkaunot Dieva lietu un mest ēnu uz Liecībām. Ja viņi būtu palikuši tur, kur to iespaids Dieva darbā nebūtu sevišķi izjūtams, tad sātans nebūtu tiem tik nežēlīgi uzmācies; — tad viņš nebūtu varējis sasniegt savu mērķi, izlietojot viņus kā instrumentus sevišķa darba veikšanai.” [LD 3, 469.470. (1875)]
