“Vājināt Dieva ļaužu ticību Liecībām ir sātana plāns.” “Sātans zina, kā izdarīt savus uzbrukumus. Viņš strādā pie cilvēkiem, lai izsauktu greizsirdību un neapmierinātību pret darba vadībā esošajiem. Tālāk seko šo dāvanu apšaubīšana; un tad tām, bez šaubām, ir maza nozīme, un pamācības, kas tiek dotas caur atklāsmēm, paliek neievērotas.” “Pēc tam seko neuzticība mūsu ticības svarīgākajiem jautājumiem, kas ir mūsu nostājas pamatbalsti, tad nāk šaubas par Svētajiem Rakstiem, un tad lejup gājiens pretī bojāejai. Kad Liecības, kurām kādreiz ticēja, tiek apšaubītas un atmestas, tad sātans zina, ka piekrāptie ar to neapmierināsies; viņš savas pūles divkāršo, līdz tos ir iegrūdis atklātā nepaklausībā, kas kļūst nedziedināma un beidzas iznīcībā.” [LD 4, 211.; LD 1, 236.] “Dodot vietu šaubām un neticībai attiecībā uz Dieva darbu un glabājot neuzticības un rūgtas greizsirdības jūtas, viņi sevi sagatavo pilnīgai piekrāpšanai. Viņi ar rūgtumu saceļas pret tiem, kas uzdrīkstas runāt par viņu kļūdām un norāt viņu grēkus.” [LD 3, 328.]
Liecība zināmiem jauniešiem, kas pirmoreiz laista klajā 1880. gadā, runā par šo jautājumu šādi: “Arvien vairāk pieaug un izplatās neticība Dieva Gara Liecībām; un šie jaunieši tieši atbalsta dažādus jautājumus un šaubas, lai gan viņiem vajadzēja tās novērst. Tas notiek tāpēc, ka viņi nepazīst ne Liecību garu, ne spēku, ne arī to lielo nozīmi.” [LD 4, 437.]
Man rādīja, ka daudziem bija tik maz garīguma, ka viņi nesaprata ne Liecību vērtību, nedz to īsto mērķi. Viņi par Liecībām, kuras Dievs devis (673) saviem ļaudīm, runāja nenopietni un tās tiesāja, izsakot savas domas un kritiku par vienu otru lietu, kad tiem būtu bijis labāk likt savas rokas uz savām lūpām un pakrist pīšļos; viņi nespēj vērtēt Liecību garu, tāpēc ka tik maz pazīst Dieva Garu. [LD 4, 443.]
“ … atrodas cilvēki, kuri nekad pilnībā nav ņēmuši vērā rājienus. Viņi ir izvēlējušies paši savu ceļu. Viņi vienmēr lielākā vai mazākā mērā ar savu iespaidu ir strādājuši pretī tiem, kas ir aizsargājuši taisnību un norājuši netaisnību. Šo cilvēku iespaids uz atsevišķām personām, kas ierodas šeit un nonāk ar tiem saskarē, ir ļoti slikts. Viņi šo jaunienācēju prātu pilda ar šaubām un neuzticību pret Dieva Gara Liecībām. Viņi Liecības izskaidro nepareizi, nevada cilvēkus uz svētošanos Dievam un nepamudina paklausīt draudzes balsij, bet gan māca tos palikt neatkarīgiem un neņemt vērā citu domas un spriedumus. Šo cilvēku iespaids darbojas slepeni. Daži neapzinās ļaunumu, ko tie nodara. Paši būdami nesvēti, lepni, nepaklausīgi, viņi vada arī citus pa nepareizu ceļu. No šīm nesvētotām personām ir jāieelpo saindēts gaiss. Dvēseļu asinis ir pie viņu drēbēm, un galīgās norēķināšanās dienā Kristus uz viņiem sacīs: Ejiet prom no Manis jūs, ļauna darītāji! Viņi būs pārsteigti. Tomēr viņu šķietami kristīgā dzīve izrādīsies bijusi viltus un krāpšana.” [LD 4, 513.514. (1880)]
“Daži izsaka savus uzskatus, ka māsas Vaitas liecība nevar būt uzticama. Tieši to vēlas daudzi nesvētījušies cilvēki. Norājošās liecības ir iegrožojušas viņu uzpūtību un lepnumu; bet, ja tie uzdrīkstētos, tad viņi nodotos modei un lepnumam gandrīz līdz pēdējai iespējai. Dievs tiem visiem dos izdevību pārbaudīt sevi, lai atklātos viņu patiesais raksturs.” [LD 3, 313. (1873)]
(674) “Es redzēju, ka tāpēc, ka draudzes neciena atklāsmes, tās pēdējā laikā ir retas. Draudze gandrīz pazaudējusi savu garīgumu un ticību, tā ka rājieni un brīdinājumi to ietekmējuši pavisam maz. Daudzi no tiem, kas sakās ticam atklāsmēm, tās nav ievērojuši.” [LD 1, 119. (1855)]
“Ja jūs pazaudēsiet uzticību Liecībām, tad novērsīsieties arī no Bībeles patiesības. Man bail, ka daudzi ieņems nenoteiktu, apšaubošu nostāju, tādēļ, baidoties par jūsu dvēselēm, gribu jūs brīdināt. Bet vai daudzi ievēros šo brīdinājumu? Ja tiktu dota kāda liecība, kas šķērsotu jūsu ceļu un norātu jūsu kļūdas, vai jūs savā pašreizējā stāvoklī to pilnīgi brīvi pieņemtu vai arī kādu tās daļu vai visu liecību atmestu? Tieši tas, ko jums vismazāk gribēsies pieņemt, ir visvajadzīgākais.” [LD 5, 98. (1882)]
“Mani brāļi, sargieties, ka jums nav ļauna, neticīga sirds. Dieva Vārds savos ierobežojumos ir skaidrs un noteikts; tas karo pret jūsu patmīlīgajiem centieniem, tāpēc jūs tam neklausāt. Viņa Gara Liecības jūsu uzmanību pievērš Rakstiem, atklāj trūkumus jūsu raksturā un norāj jūsu grēkus; tāpēc jūs tās neievērojat. Un, lai attaisnotu savu miesīgo, ērtības mīlošo dzīvi, jūs sākat šaubīties, vai Liecības ir no Dieva. Ja jūs gribētu paklausīt to mācībām, tad pārliecinātos par to dievišķo izcelsmi. Atcerieties, ka jūsu neticība neiespaidos Liecību patiesīgumu. Ja tās ir no Dieva, tad tās pastāvēs.” [LD 5, 235.]
“Man rādīja, ka neticība brīdinošajām, iedrošinošajām un norājošajām liecībām novērš gaismu no Dieva ļaudīm. Neticība tā aizver viņu acis, ka tie neatzīst savu īsto stāvokli.” “Viņi uzskata, ka norājošā Dieva Gara liecība ir nevajadzīga vai arī neattiecas uz viņiem. Tādiem ir vislielākā vajadzība pēc Dieva žēlastības (675) un pēc garīgām izšķiršanās spējām, lai tie varētu ieraudzīt savu trūkumu garīgajā atzīšanā.” [LD 3, 255.253.254. (1873)]
“Daudzi, kas atkrituši no patiesības, savu rīcību izskaidro ar neticību Liecībām… Tādēļ rodas jautājums: Vai viņi atstās savu elku, kuru Dievs nosoda, vai arī turpinās apmierināt nepareizās iekāres un atmetīs Dieva dāvāto gaismu, kas norāj tieši tās lietas, kas viņiem patīk? Jautājums, kas tiem jāizšķir, ir šis: Vai man aizliegt sevi un manus grēkus norājošās liecības pieņemt kā no Dieva nākošas, vai arī atmest Liecības, tāpēc ka tās norāj manus grēkus?
Daudzos gadījumos Liecības tiek pieņemtas pilnīgi, grēki tiek atmesti, savu iegribu apmierināšana atstāta, un tūlīt sākas reforma, kas atbilst Dieva dotajai gaismai. Citos gadījumos grēcīgās tieksmes turpina piekopt tālāk, Liecības atmet un citu priekšā to noraidīšanu attaisno ar daudziem nepatiesiem aizbildinājumiem, kas it kā neļaujot tās pieņemt. Patieso iemeslu neuzrāda. Lai atteiktos no kaitīgiem ieradumiem, trūkst tikumiskas drosmes, — gribas, ko stiprina un pārvalda Dieva Gars.” [LD 4, 32. (1876)]
Sātans spēj iedvest šaubas un izgudrot iebildumus pret Dieva sūtītajām, asajām liecībām, un daudzi domā, ka neticēt, apšaubīt un atrunāties ir inteliģences pazīme un tikums. Kas vēlas šaubīties, tiem vienmēr būs pietiekoši iemeslu. Dievs nedomā atņemt visas iespējas neticībai. Viņš sniedz pierādīju-mus, kas ar pazemīgu un vērīgu garu rūpīgi jāpētī, un visiem vajadzētu izšķirties, vadoties no šo pierādījumu vērtības.” [LD 3, 255. (1873)] “Atklātam, patiesam garam Dievs dod pietiekošus pierādījumus ticībai; bet, kas novēršas no svarīgajiem pierādījumiem, tāpēc ka dažus jautājumus viņa aprobežotais prāts nespēj izprast, (676) tie tiks atstāti aukstajā, stindzinošajā neticības un šaubu atmosfērā, un viņu ticība ies bojā.”
