“Ja starp Dieva ļaudīm ir skaidri redzama netaisnība un maldi un ja Dieva kalpi izturas pret to vienaldzīgi, tad viņi patiesībā atbalsta un attaisno grēciniekus un ir tikpat vainīgi un tikpat noteikti izsauks pār sevi Dieva nepatiku, jo arī viņiem būs jāatbild par vainīgā grēkiem. Parādīšanā man norādīja uz daudziem piemēriem, kad Dieva kalpu nolaidīgā rīcība pret viņu vidū pastāvošajiem grēkiem un netaisnību izsauca Dieva nepatiku. Kas šīs netaisnības atvaino, tos ļaudis uzskata par patīkamiem un laipniem tikai tāpēc vien, ka viņi izvairījušies pildīt Svētajos Rakstos izteikto pienākumu. Darbs nebija patīkams viņu jūtām, tāpēc viņi no tā izvairījās.” [LD 3, 266. (1873)]
Dieva Gara pārbaudošā liecība “atšķirs no Israēla cilvēkus, kas vienmēr ir karojuši pret tiem līdzekļiem, kurus Dievs nozīmējis, lai pasargātu draudzi no samaitātības. Netaisnība ir jānosauc par netaisnību. Smagie grēki ir jānosauc to īstajā vārdā. Visiem Dieva ļaudīm ir jānāk Dievam tuvāk… Tad viņi grēku ieraudzīs patiesā gaismā un sapratīs, cik riebīgs tas ir Dieva acīs.” [LD 3, 324. (1873)] “Draudzē jādzīvo skaidram, noteiktam liecību vārdam, vai arī Dieva lāsts pār Viņa ļaudīm nāks tikpat noteikti kā pār seno Israēlu tā grēku dēļ.” [LD 3, 269. (1873)]
“Nekad nav bijusi lielāka vajadzība pēc uzticīgiem brīdinājumiem un rājieniem … kā tieši šinī laikā. Sātans nonācis zemē ar lielu spēku, zinādams, ka viņa laiks ir īss. Viņš pasauli pārplūdinājis ar patīkamām pasakām, un Dieva ļaudīm patīk, kad tiem glaimo… Man rādīja, ka Dieva ļaudīm jāstrādā daudz spēcīgāk un noteiktāk, lai (677) atspiestu uzmācošos tumsu. Dziļi skarošs Dieva Gara darbs tagad ir vajadzīgs vairāk nekā jebkad agrāk.” [LD 3, 327.328. (1873)]
Kad es jaunībā pieņēmu darbu, ko man deva Dievs, līdz ar to es dabūju apsolījumu, ka varenais Palīgs mani īpaši atbalstīs. Man arī tika dots svinīgs uzdevums uzticīgi sniegt Kunga vēsti, nešķirojot starp draugiem un ienaidniekiem. Dievs neuzlūko cilvēka vaigu. Neatkarīgi no tā, vai jāiet pie bagāta vai nabaga, augsta vai zema, izglītota vai neizglītota, Kunga vēstnesis savos svētajos pienākumos nedrīkst rīkoties nodevīgi.
“Lai neviens nelolo domu, ka es nožēloju vai ņemu atpakaļ kādu skaidru, noteiktu liecību, ko esmu sūtījusi atsevišķām personām vai ļaužu kopai. Ja es esmu kaut kur kļūdījusies, tad tikai tai ziņā, ka grēku neesmu norājusi vēl asāk un spēcīgāk. Daži brāļi uzņēmušies atbildību kritizēt manu darbu un ieteikt vieglāko ceļu netaisnību labošanai. Šīm personām vēlos sacīt: Es izvēlos Dieva padomu, bet ne jūsu. Ko esmu sacījusi vai rakstījusi liecībā vai rājienā, tas nav izteikts par daudz skaidri…
Tiem, kas jebkādā veidā grib samazināt spēku asajiem rājieniem, kurus Dievs man pavēlējis izteikt, ar savu darbu būs jāsastopas tiesas dienā… Tiem, kas uzņemas atbildību pārmest man un ar savu aprobežoto prātu ieteikt ceļu, kas viņiem liekas gudrāks, es atkārtoti apliecinu: Es nepieņemu jūsu pūles. Atstājiet mani Dieva ziņā un ļaujiet Viņam mani mācīt. Es gribu ņemt vārdus no Kunga un tos runāt uz ļaudīm. Es nesagaidu, ka visi pieņems rājienu un reformēs savu dzīvi; tomēr man jāizpilda savs pienākums. Es gribu pazemībā staigāt Dieva priekšā, darot savu darbu laikam un mūžībai.
Dievs nav devis maniem brāļiem darbu, ko Viņš uzticējis man. Ir apgalvots, ka mans atklātais norāšanas veids citus darījis asus, kritizējošus un bargus. Ja tas tā, tad viņiem šī lieta pašiem jānokārto ar Kungu. Ja citi uzņemas (678) atbildību, ko Dievs viņiem nav uzlicis, ja tie neciena pamācības būt laipniem un pacietīgiem, kuras Dievs viņiem atkal un atkal ir devis caur savu izredzēto, pazemīgo ieroci, tad vienīgi viņi paši būs atbildīgi par sekām. Ar sāpju nospiestu sirdi esmu izpildījusi savu nepatīkamo pienākumu pret saviem vismīļākajiem draugiem, neuzdrošinoties rīkoties pēc sava prāta un atstāt kādu rājienu neizteiktu, pat ne savam laulātajam draugam; un es nebūšu mazāk uzticīga, brīdinot citus, vienalga, vai viņi klausīs vai ne. Kad runāju uz ļaudīm, es bieži pasaku ko tādu, ko iepriekš nebiju domājusi teikt. Pār mani bieži nāk Kunga Gars. Šķiet, ka tieku aizrauta prom no sevis. Mana gara skata priekšā tiek skaidri parādīta dažādu personu dzīve un raksturs. Es redzu viņu kļūdas un tiem draudošās briesmas un jūtos spiesta runāt par to, kas tādā veidā tiek man atklāts. Es neuzdrošinos pretoties Dieva Garam.” [LD 5, 15.–17. (1882)]
