“Tā Kunga lielā diena ir tuvu, tā ir jau klāt un nāk steigdamās. Klau, tā Kunga diena! Pat drošsirdīgākie karavīri kliedz izmisumā! Jo šī diena ir niknuma diena, tā ir skumju un baiļu diena, negaisa un vētras diena, tumsas un nakts melnuma diena, mākoņu un miglas diena, diena, kad atskanēs pret nocietinātām pilsētām (99) un pret augstiem cietokšņu torņiem kaujas saucieni un tauru skaņas. “Es iedvesīšu ļaudīm bailes, ka tie staigās apkārt taustīdamies kā akli, jo viņi ir grēkojuši pret to Kungu.” “Tai pašā laikā notiks, ka Es pārmeklēšu ar uguni visu Jeruzālemi un piemeklēšu tos ļaudis, kas joprojām guļ savā vecajā raugā un runā savā sirdī: tas Kungs mums nedarīs ne labu, ne ļaunu!”
“Pārbaudi sevi un atgriezies tu, kauna nepratēja tauta, pirms krīt spriedums, – kā pelus aizput diena –, pirms tā Kunga dusmu karstums nāks pār jums, pirms pār jums nāks pati tā Kunga dusmības diena! Meklējiet to Kungu, jūs visi nelaimīgie šai zemē, jūs, kas ievērojat tā Kunga likumus; dzenieties pēc taisnības, kļūstiet pazemīgi, lai jūs tā Kunga dusmu dienā varētu glābšanu atrast!”
Mēs atrodamies tuvu laika galam. Man rādīja, ka Dieva atmaksājošā sodība jau skar Zemi. Kungs mūs ir brīdinājis par priekšā stāvošajiem notikumiem. No Viņa Vārda spīd gaisma, tomēr tumsa apklāj Zemi un dziļa krēsla sedz ļaudis. “Kad sacīs: nu ir miers un drošība, – tad pēkšņi pār viņiem nāks posts, kā dzemdību sāpes pār grūtnieci, un viņi nevarēs izbēgt.”
Mūsu pienākums pētīt šīs briesmīgās tumsas iestāšanos, lai mēs prastu izvairīties no ceļa, pa kuru cilvēki nonākuši tik lielos maldos. Dievs pasaulei devis izdevību iepazīt Viņa gribu un tai paklausīt. Savā Vārdā Viņš tai ir devis patiesības gaismu un sūtījis brīdinājumus, padomus un aizrādījumus, bet maz ir to, kas paklausīs Viņa balsij. Līdzīgi jūdu tautai, vairākums pat no tiem, kas saucas kristieši, tikai lepojas ar savām priekšrocībām, tajā pašā laikā nekā nedodot Dievam pretī, kas būtu kā patei-cība par šīm lielajām svētībām. Bezgalīgā žēlastībā pasaulei ir sūtīta pēdējā brīdinošā vēsts, kas pazi-ņo, ka Kristus ir durvju priekšā, un pievērš uzmanību cilvēku pārkāptajam Dieva Likumam. Bet, kā pirmsplūdu iedzīvotāji nicinot un izsmejot atmeta Noas brīdinājumu, tā izpriecu mīļotāji (100) mūsu dienās atmet Dieva uzticīgo kalpu vēstis. Pasaule iet savu negrozāmo gaitu, kā vienmēr nododoties veikalu darījumiem un izpriecām, kamēr Dieva dusmas gatavojas piemeklēt Viņa Likuma pārkāpējus.
Mūsu līdzjūtīgais Pestītājs, paredzēdams briesmas, kas šinī laikā apņems Viņa sekotājus, tos ir sevišķā kārtā brīdinājis, proti: “Sargieties, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas no vīna skurbuma un reibuma un laicīgām rūpēm, ka šī diena jums piepeši neuzbrūk; jo kā slazda valgs viņa nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū. Tāpēc palieciet nomodā visu laiku, Dievu lūgdami, lai jūs spētu izglābties no visām šīm briesmām, kurām jānāk, un lai jūs varētu stāties Cilvēka Dēla priekšā.” Ja draudze ies pasaulei līdzīgu ceļu, tā piedalīsies tās liktenī. Tomēr nē, jo, tā kā tā saņēmusi lielāku gaismu, arī viņas sods būs lielāks nekā tiem, kas nekad nav dzirdējuši Patiesību un nav nožēlojuši savus grēkus.
Mēs kā draudze apliecinām, ka mums ir lielāka patiesības atzīšana nekā jebkurai citai draudzei virs Zemes. Tāpēc arī mūsu dzīvei un raksturam vajadzētu būt atbilstošam šīs ticības apliecībai. Ir pienācis laiks, kad taisnos līdzīgi dārgiem kūlīšiem sasies Dieva klētij, kamēr ļaunos līdzīgi nezālēm sakrās pēdējās Lielās dienas ugunij. Tomēr “kvieši ar nezālēm aug kopā līdz pļaujamam laikam”. Savu ikdienas pienākumu pildīšanā taisnais līdz pat pēdējam brīdim atradīsies saskarē ar bezdievīgo. Gaismas bērni ir izkaisīti starp tumsas bērniem, lai visiem būtu redzams pretstats. Dieva bērnu uzde-vums — “pasludināt Tā Likumus, kas tos aicinājis no tumsas pie savas brīnišķīgās Gaismas”. Sirdī degošā Dievišķā mīlestība, dzīvē atklātā Kristum līdzīgā saskaņa ļaus pasaules cilvēkiem it kā uz mirkli ieskatīties Debesīs, lai varētu redzēt un novērtēt to pārākumu.
Līdzīgs pievelk līdzīgu. Tie, kas dzer no (101) viena un tā paša avota, arvien vairāk tuvosies viens otram. Ticīgo sirdī mājojošā Patiesība vadīs uz svētīgu un laimīgu sadraudzību. Tā īstenosies Pestītāja lūgšana, lai viņa mācekļi būtu viens, tā kā Viņš ar Tēvu ir viens. Un par šo vienību cīnīsies katra patiesi atgriezusies sirds.
Turpretī starp bezdievīgajiem valdīs maldinoša saskaņa, kas tikai daļēji apslēpj pastāvīgo nesaskaņu. Tie būs vienprātīgi, pretojoties Dieva gribai un patiesībai, kamēr jebkurā citā jautājumā viņu vidū valdīs naids, greizsirdība, sacelšanās un nežēlīgi strīdi. Īstais ar neīsto metālu pašreiz ir tā sajaucies, ka tikai nemainīgā Dieva visu uztverošā acs spēj noteikt to atšķirību. Bet svētuma un patiesības morālais magnēts pievilks tīros metālus, toties neīstos un viltotos atgrūdīs.
“Kunga diena ir tuvu un ļoti steidzas”, bet kur mēs redzam īsto Adventes garu? Kas gatavojas pastāvēt kārdināšanas stundā, kas mums ir tieši priekšā? Ļaudis, kuriem Dievs uzticējis šim laikam nepieciešamās svētās, svinīgās un pārbaudošās patiesības, savā postenī guļ. Ar savu izturēšanos viņi saka: “Mums ir patiesība. Mēs esam pārpārim bagāti, mums nekā nevajag.” Un tas ir laikā, kad Uzticīgais Liecinieks ziņo: “Tu nezini, ka esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails.”
Ak, cik uzticīgi un precīzi draudzes pašreizējo stāvokli attēlo šie vārdi: “Tu nezini, ka esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails.” Dieva kalpi nes Svētā Gara pavēlētās biedinošās vēstis, tā maldošajiem rādot viņu rakstura kļūdas. Bet tie saka: “Tas neattiecas uz mani. Es nepieņemu vēsti, kuru tu sniedz. Es daru labāko, ko spēju. Es ticu patiesībai.”
Ļaunais kalps, kas savā sirdī sacīja: “Mans Kungs (102) kavējas nākt,” apliecināja, ka viņš gaida Kristu. Viņš bija “kalps”, kas, ārēji nodevies kalpošanai Dievam, savā sirdī tomēr pakļāvās sātanam. Viņš patiesību nenoliedz atklāti, kā to dara smējēji, bet ar savu dzīvi atklāj savas sirds domas, proti, ka Kunga atnākšana ir atlikta. Pašpaļāvībā tas vairs nerūpējas par mūžības interesēm. Viņš pieņem pasaules principus un piemērojas tās ieradumiem un praksei. Viņu pārvalda savtība, pasaulīgs lepnums un godkāre. Baidīdamies, ka viņa brāļi varētu nostāties augstāk par viņu, viņš iesāk nonie-cināt to pūles un apstrīdēt motīvus. Tā viņš sit savus līdzstrādniekus. Atsvešinoties no Dieva ļaudīm, viņš arvien vairāk savienojas ar bezdievīgajiem. To atrod, rijot un plītējot ar plītniekiem, tas ir, savienojušos ar pasaules cilvēkiem un daloties viņu garā. Un tā viņš tiek ieaijāts miesīgā drošībā, līdz to beidzot pilnīgi pārvar aizmāršība, vienaldzība un kūtrums.
Ļaunums iesākas tieši ar modrības trūkumu, ar nevērību pret lūgšanām vienatnē, kam seko citu reliģisku pienākumu neievērošana, tā atverot vārtus visiem turpmākajiem grēkiem. Katram kristietim būs jāsastopas ar pasaules vilinājumiem, miesīgās dabas stiprajām tieksmēm un tiešām sātana kārdināšanām. Neviens nav pret to drošs. Lai kādi arī nebūtu mūsu piedzīvojumi, lai cik augstu mēs arī nestāvētu, mums pastāvīgi jābūt modriem un jālūdz. Mums ik dienas vajadzīga Svētā Gara vadība, jo citādi mūs pārvaldīs sātans.
Pamācības, ko Pestītājs sniedza saviem mācekļiem, ir dotas par labu viņa sekotājiem visos laikmetos. Sacīdams “Sargieties!”, Viņš sevišķi domāja par tiem, kas dzīvo tuvu laika noslēgumam. Kopt savā sirdī dārgās un pievilcīgās Svētā Gara īpašības — tas ir mūsu katra personīgais darbs.
Sātans strādā ar neatslābstošu enerģiju un sasprindzinātu neatlaidību, lai tos, kas saucas par Kristus sekotājiem, ievilktu savās rindās. Viņš strādā ar “visādu pievilšanu uz netaisnību pie tiem, kas pazūd”. Tomēr sātans nav vienīgais strādnieks, kas atbalsta tumsas (103) valsti. Visi, kas skubina grēkot, ir tādi paši kārdinātāji. Tie, kas atdarina lielo pievīlēju, kļūst par viņa palīgiem. Kas ar savu iespaidu atbalsta ļaunu darbu, tas izdara sātanam verga pakalpojumu.
Darbi taču atklāj pamatlikumus un motīvus. Daudziem, kas grib, lai tos atzīst par Kunga Vīna dārza stādiem, ir augļi, kas rāda, ka viņi ir tikai ērkšķi un dadži. Visa draudze var dažu savu locekļu nepareizu rīcību atzīt par labu, bet tāpēc jau netaisnība nekļūst par taisnību. Ērkšķu ogas nevar pārvērst vīnogās.
Ja daži, kas apliecina ticību mūsu laika patiesībai, varētu ieraudzīt savu patieso stāvokli, viņi zaudētu cerību Dieva žēlastībai. Tie visu savu iespaidu ir izlietojuši pret patiesību, pret brīdinājumiem, pret Dieva balsi un pret Dieva ļaudīm. Viņi darīja sātana darbu. Un viņu krāpšana daudzus ir tā apstulbojusi, ka tie nekad vairs neatspirgs. Tāda atkrišana nevar neizsaukt daudzu dvēseļu zaudējumu.
Draudze ir saņēmusi brīdinājumu pēc brīdinājuma. Dieva ļaužu pienākumi un tiem draudošās briesmas ir skaidri atklātas. Bet pasaulīgā ietekme pierādījusies par stipru. Svētā Gara brīdinājumu un lūgumu nepaklausīšanas pamatā ir bijušas tradīcijas, paradumi un mode, kas ved dvēseles projām no Dieva, līdz kamēr viņu ceļš tiem likās taisns pašu acīs un Gara balss vairs tikko dzirdama. Neviens nevar pateikt, cik dziļi var nogrimt grēkā, ja reiz padodas lielā pievīlēja varai. Sātans iegāja Jūdā Iskariotā un pamudināja nodot savu Kungu. Sātans vedināja Ananiju un Sapfīru melot Svētajam Garam. Tie, kas nav pilnībā svētījušies Dievam, var tikt vadīti darīt sātana darbu, tajā pašā laikā sev glaimojot, ka kalpo Kristum.
Brāļi un māsas, es jūs pamudinu: “Pārbaudiet sevi, vai stāvat ticībā, izmeklējiet sevi”. Lai uzturētu (104) kristīgās mīlestības siltumu un šķīstumu, nepieciešama nepārtraukta Kristus žēlastības saņemšana. Vai esat izmantojuši visus līdzekļus, lai “jūsu mīlestība vienmēr, pāri plūzdama, pieaugtu visā atziņā un izjūtā, ka jūs svarīgāko pārbaudāt, lai Kristus dienā būtu tīri un nevainojami, ieguvuši pilnīgu Jēzus Kristus taisnības augli, Dievam par godu un slavu”?
