Man ir sāpīgi sacīt, ka starp draudzes locekļiem atrodas nevaldāmas mēles. Sastopamas negodīgas mēles, ko vada ļaunums. Ir arī izmanīgas un ar pusvārdiem runājošas mēles. Notiek tenkošana, runāšana nevietā, izveicīga zobošanās. Starp tenku mīļotājiem atrodas tādi, kurus dzen ziņkārība, citus greizsirdība un daudzus pat naids, kas vēršas pret cilvēkiem, caur kuriem Dievs tos ir norājis. Visi šie nesaskaņu radošie elementi rosīgi strādā. Daži savus patiesos nodomus slēpj, kamēr citi dedzīgi izsaka visu, ko vien zina ļaunu par citiem, vai pat tikai savas nepamatotās aizdomas.
Es redzēju, ka tagad ir sācis darboties šis pats apmelošanas gars, kas Patiesību vēlas pārvērst melos, labu par ļaunu un nevainību par noziegumu. (95) Sātans gavilē par Dieva ļaudīm, kas atrodas tādā stāvoklī. Daudzi, kas atstāj novārtā paši savu dvēseli, ļoti kāri vēro izdevības kritizēt un nosodīt citus. Visiem ir rakstura trūkumi, un nav grūti atrast kaut ko tādu, ko greizsirdība nevarētu iztulkot kā ļaunu. “Tagad,” saka šie pašieceltie tiesneši, “mums ir fakti. Uz tiem mēs pamatosim apsūdzību, no kuras vairs nevarēs atbrīvoties…” Tā šie ļaudis gaida piemērotu izdevību, lai atvērtu tenku saini un izdalītu savus “gardumus”.
Pūloties panākt savu, cilvēkiem, kuriem no dabas ir spēcīga iztēle, draud briesmas pievilt sevi un citus. Viņi uzkrāj sevī otra nepiesardzīgi izteiktos vārdus, neņemot vērā, ka tie varbūt runāti steigā un tāpēc, iespējams, nemaz neatbilst runātāja patiesajām domām. Bet šīs gadījuma rakstura piezīmes, kas bieži ir tik nenozīmīgas, ka nemaz nav uzmanības cienīgas, aplūko caur sātana palielināmo stiklu, pēc tam vēlreiz apsver un atkārto, līdz muša pārvēršas par ziloni. Šķīrušies no Dieva, ļauno aizdomu glabātāji kļūst par viegli aizsniedzamu mērķi kārdināšanām. Viņi gandrīz neapzinās savu jūtu spēku un savu vārdu sekas. Nosodot citu maldus, viņi paši pieļauj daudz lielākas kļūdas. “Vienprātība ir dārgums!”
Vai tiešām nav jāievēro nekāds laipnības likums? Vai Dievs kristiešus ir pilnvarojis kritizēt un notiesāt vienam otru? Vai tas ir godājami, kaut vai tikai godīgi — izliekoties par draugu, izvilināt no otra tam uzticētos noslēpumus un tādā veidā iegūtās ziņas izlietot viņam par ļaunu? Vai kristīgā mīlestība liek uzlasīt visas baumas, celt gaismā visu, kas uz otra raksturu met aizdomu ēnu, un tad ar prieku izlietot to, lai viņu apkaunotu? Sātans līksmojas, kad viņš var kādu Kristus sekotāju apmelot vai ievainot. Viņš ir “brāļu apsūdzētājs”. Vai tad kristiešiem viņam šajā darbā jāpalīdz?
Dieva visu redzošā acs ievēro trūkumus un katrā atsevišķā cilvēkā valdošo kaislību, (96) tomēr Viņš pacieš mūsu kļūdas un jūt līdzi mūsu vājībām. Tāpēc Viņš saviem ļaudīm pavēl rūpīgi kopt tādu pašu saudzīgu maigumu un iecietību. Patiesi kristieši ar prieku nerunās par citu kļūdām un nepilnībām. Viņi novērsīsies no zemiskā un kroplā, saistot domas pie tā, kas ir pievilcīgs un jauks. Kristietim sāp katra kļūdu meklējoša rīcība, katrs nopeļošs vai notiesājošs vārds.
Vienmēr ir bijuši vīri un sievas, kas apliecina patiesību un tomēr savu dzīvi nepakļauj tās svētojošajam iespaidam; kas ir neuzticīgi, bet sevi pieviļ un iedrošina grēkot. Neticība ir redzama viņu dzīvē, iztu-rēšanās veidā un raksturā, un šis briesmīgais ļaunums darbojas līdzīgi ļaundabīgam audzējam.
Ja visi, kas saucas kristieši, izlietotu savas spējas pārbaudīt, lai atklātu, kas labojams viņos pašos, un sargātos runāt par citu nepareizībām, draudze šodien būtu daudz veselīgākā stāvoklī. Daži grib būt godīgi, kad tas neko nemaksā, bet, kad ar viltu var iegūt vairāk, godīgumu aizmirst. Vienā un tajā pašā cilvēkā nevar kopā mājot godīgums un viltība. Vai nu viltība tiks izraidīta un pilnīgi valdīs godīgums un patiesīgums, vai arī, lolojot viltību, tiks aizmirsts godīgums. Šīs lietas nekad nav savienojamas, tām nav nekā kopīga. Viena liecina par piederību Baalam, otra —Dievam. Kad Kungs savāks savus dārgakmeņus, tad patiesie, atklātie un godīgie tiks uzlūkoti ar prieku. Eņģeļi tiem darina vainagus, un šajos zvaigznēm rotātajos kroņos krāšņi atspīdēs gaisma, kas izstaro no Dieva troņa.
Mūsu kalpojošos brāļus pārāk bieži iespaido atstāstījumi par draudzē esošajām grūtībām, un viņi par daudz uz to atsaucas savās uzrunās. Tiem nevajadzētu atbalstīt draudzes locekļu savstarpējās sūdzības, bet gan (97) viņus mācīt izsekot savai pašu rīcībai. Nevienam nevajadzētu pieļaut, ka runas par citu nepareizībām viņos pamodinātu aizspriedumus un dusmas; visiem vajadzētu pacietīgi gaidīt, līdz dzird jautājuma abas puses, un ticēt vienīgi tam, ko apliecina neapstrīdami fakti. Uzklausīt ļaunas ziņas nekad nav droši, ja netiek stingri īstenots Bībeles norādījums. Tas attiecas uz dažiem, kas no cilvēkiem, kam nebija nekādu aizdomu, viltīgi pūlējušies uzzināt lietas, ar ko tiem nevajadzēja nodarboties un kuru uzzināšana tiem neko labu nav devusi.
Savu dvēseļu dēļ, mani brāļi, domājiet tikai par Dieva godu. No savām domām, cik vien iespējams, izslēdziet paši sevi. Mēs tuvojamies laika noslēgumam. Pārbaudiet savus motīvus Mūžības gaismā! Es zinu, ka jūsu vidū nepieciešams izziņot trauksmi, jo esat atmetuši vecās robežzīmes. Jūsu tā sauktā zinātne grauj kristīgo principu pamatus. Man rādīja ceļu, pa kuru jūs noteikti ietu, ja tikai tiktu atšķirti no Dieva. Nepaļaujieties uz savu gudrību! Es jums apliecinu, ka jūsu dvēselei draud briesmas! Kristus dēļ pārmeklējiet sevi un atzīstiet, kāpēc jums ir tik maz mīlestības uz reliģiskām izpausmēm.
Kungs savus ļaudis pārbauda. Pret savu nepilnīgo raksturu jūs drīkstat izturēties tik bargi un kritizējoši, cik vien jums patīk, bet pret citiem esiet laipni, līdzjūtīgi un uzmanīgi. Katru dienu jautājiet sev, vai esat viscaur labi, vai varbūt sirdī vēl ir viltus. Lūdziet, lai Kungs tādā gadījumā jūs glābj no visāda veida viltības. Šis jautājums ietver sevī mūžīgās intereses. Kamēr tik daudzi alkst pēc goda un mantas, vai jūs, mani brāļi, dedzīgi meklējat Dieva mīlestības apliecinājumu un vai ar ilgām saucat: “Kas man rādīs, kā nodrošināt savu aicināšanu un izredzēšanu?”
Sātans rūpīgi pēta cilvēka mīļākos grēkus, un tad sāk savu valdzinošo un saistošo darbību. Lai gan mēs atrodamies kārdinājumu biezoknī, tomēr mums pieder uzvaras vainags, ja vien vīrišķīgi cīnīsimies Kunga karā. Briesmas draud visiem. (98) Bet, ja staigāsiet pazemīgi un ar lūgšanām, tad no pārbaudījumiem iznāksiet dārgāki par tīru zeltu. Turpretī, dzīvojot bezrūpīgi un bez lūgšanām, jūs būsiet kā skanošs varš, kā šķindošs zvārgulis.
Daži jau gandrīz ir pazuduši neticības un šaubu labirintos. Tādiem es vēlos sacīt: neļaujiet domām klejot apkārt, bet saistiet tās pie Dieva. Jo ciešāk ticība un svētums jūs savienos ar Mūžīgo, jo skaidrāk un izprotamāk atklāsies Viņa rīcības taisnīgums. Dariet dzīvību — mūžīgo dzīvību — par savas dzīves saturu!
Es pazīstu jums draudošās briesmas. Ja zaudēsiet uzticību Liecībām, tad tiksiet novērsti no Bībeles patiesībām. Es baidos, ka daudzi ieņems jautājošu, apšaubošu stāvokli, un sāpēs par jūsu dvēselēm vēlos jūs brīdināt. Bet cik būs to, kas ņems vērā brīdinājumu? Vai jūs, kas tagad turaties pie Liecībām, spēsiet tās brīvi pieņemt, vai arī atmetīsiet kādu vai visas, ja tiks dota tāda, kas aizšķērsos jūsu ceļu un labos jūsu kļūdas? Tieši tā daļa, kuru vismazāk vēlēsities pieņemt, ir visnepieciešamākā. Dievs ar sātanu nekad nesadarbojas. Liecības nes vai nu Dieva, vai arī sātana zīmogu. Labs koks nedos sliktus augļus, tāpat kā slikts nedos labus augļus. No augļiem jūs tos pazīsiet. Dievs ir pateicis savu. Bet kas ir nodrebējis, dzirdot Viņa vārdus?
