Ir kāds darbs, kas darāms ikvienam skolotājam mūsu koledžā. Neviens nav brīvs no savtīguma. Ja skolotāju morālā stāja un ticība būtu tāda, kādai tai vajadzētu būt, tad uz studentiem tiktu atstāts lielāks iespaids. Skolotāji katrs atsevišķi necenšas savu darbu veikt, domājot tikai par Dieva pagodināšanu. Tā vietā, lai skatītos uz Jēzu un atdarinātu Viņa dzīvi un raksturu, tie skatās paši uz sevi un pārāk cenšas atbilst cilvēciskajam standartam. Es vēlētos, kaut es spētu katru skolotāju pilnībā pārliecināt par viņa atbildību attiecībā uz iespaidu, kādu tas atstāj uz jauniešiem. Sātans nenogurstoši pūlas panākt, lai mūsu jaunieši kalpotu viņam. Viņš ļoti rūpīgi izliek savus slazdus to nepie-dzīvojušajām kājām. Dieva ļaudīm vajadzētu ļoti sargāties no viņa viltībām.
Dievs ir labvēlības, žēlastības un mīlestības iemiesojums. Kas tiešām ir savienoti ar viņu, to starpā nevar būt nesaskaņu. Viņa Gars, pārvaldot sirdi, radīs saskaņu, mīlestību un vienprātību. Pretējs stāvoklis ir redzams pie sātana bērniem. Viņa darbs ir modināt skaudību, izraisīt strīdus un neuzticību. Sava Kunga vārdā es jautāju tiem, kas saucas Kristus sekotāji: kādus augļus jūs nesat?
Mācību sistēma, ko pielieto parastajās skolās, pamet novārtā vissvarīgāko audzināšanas daļu, t.i., — Bībeles reliģiju. Tāda audzināšana ne tikai lielā mērā ietekmē studentu dzīvi šajā pasaulē, bet tās iespaids sniedzas līdz mūžībai. Tāpēc ir tik svarīgi, lai skolotāji atstātu pareizu iespaidu. Tiem vajadzētu būt vīriem un sievām, kuriem ir reliģiski piedzīvojumi un kas ik dienas saņem Dievišķu gaismu, ko dot saviem skolniekiem. (29)
Bet nevajadzētu sagaidīt, lai skolotājs darītu vecāku darbu. Daži vecāki ir ārkārtīgi nevērīgi izturējušies pret saviem pienākumiem. Līdzīgi Ēlim, tie bērnus nav pienācīgi savaldījuši, un tad viņi savus nedisciplinētos bērnus sūta uz koledžu, lai tie tur it kā saņemtu audzināšanu, ko vecākiem pašiem vajadzēja tiem dot mājās. Skolotājiem ir darāms darbs, kuru tikai nedaudzi novērtē. Ja viņiem izdodas šos untumainos jauniešus labot, tie saņem pavisam maz atzinības. Ja jaunieši izvēlas sliktu sabiedrību un kļūst vēl ļaunāki, tad to pārmet skolotājiem un apsūdz skolu.
Daudzos gadījumos rājiens taisnīgi pienāktos vecākiem. Viņiem bija pirmā un vislabākā izdevība kontrolēt un apmācīt bērnus, kad gars ir uzņēmīgs un prāts un sirds vairāk iespaidojami. Bet vecāku slinkuma dēļ bērniem tiek atļauts rīkoties pēc sava prāta, līdz tie nocietinās savos ļaunajos ceļos.
Lai vecāki mazāk mācās no pasaules, bet vairāk no Kristus. Lai tie mazāk pūļu veltī pasaules paradumu un modes atdarināšanai un vairāk laika un pūļu ziedo savu bērnu prāta un rakstura veidošanai atbilstoši Dievišķajam paraugam. Un tad viņi savus dēlus un meitas, apbruņotus ar skaidru morāli un cēliem mērķiem, varētu sūtīt pēc tādas izglītības, kas nepieciešama lietderīgu, atbil-dīgu amatu ieņemšanai. Mīlestības un dievbijības vadīti skolotāji varētu tādiem jauniešiem palīdzēt turpināt ceļu uz priekšu un uz augšu, mācot tos būt par svētību pasaulei un par godu savam Radītājam.
Savienībā ar Dievu katrs pasniedzējs atstās tādu iespaidu, kas viņa audzēkņus ierosinās pētīt Dieva Vārdu un paklausīt Kunga likumiem. Viņš savus skolēnus pievērsīs mūžīgu interešu apcerei, atverot tiem plašus apvāršņus pārdomām, lielus un cēlus tematus, kuru izprašanai visattīstītākais prāts var atdot visus savus spēkus, vienmēr atzīstot, ka priekšā vēl paliek bezgalība.
Sevis vērtēšanas un nesvētotas patstāvības radītajam ļaunumam, (30) kas visvairāk kaitē mūsu derīgumam un kas, ja to neuzvarēs, būs par iemeslu mūsu bojāejai, sakne jāmeklē savtībā. “Apspriedieties kopīgi” — tā ir vēsts, ko Dieva eņģelis man atkal un atkal ir atkārtojis. Ietekmējot viena cilvēka spriedumu, sātans var kārtot lietas atbilstoši saviem nolūkiem. Viņam var izdoties nomaldināt divu cilvēku prātu, bet, kad vairāki spriež kopā, tad ir daudz drošāk. Tādā veidā katrs plāns tiks uzmanīgāk pārbaudīts un rūpīgāk apsvērts katrs uz priekšu spertais solis. Tad būsim labāk pasargāti no iespējas rīkoties pārsteidzīgi un neapdomāti, kas izraisa apjukumu, sarežģījumus un sakāvi. Vienotībā ir spēks. Šķelšanās ir sabrukuma iemesls.
Kungs izved savu tautu un to sagatavo pārvēršanai. Vai mēs, kas piedalāmies šajā darbā, stāvam kā Dieva sargkareivji? Vai mēs cenšamies strādāt vienoti? Vai mēs esam gatavi labprātīgi kļūt par kalpiem visiem cilvēkiem? Vai mēs sekojam mūsu Lielajam Paraugam?
Mani līdzstrādnieki, mēs katrs sējam sēklu dzīves laukos. Kāda ir sēkla, tāda būs raža. Ja mēs sējam neuzticību, skaudību, greizsirdību, pašmīlību, rūgtas domas un jūtas, tad pļausim rūgtumu savām dvēselēm, ja sniedzam laipnību, mīlestību un saudzīgi izturamies pret citu jūtām, tad to pašu saņem-sim pretī.
Skolotājs, kas ir bargs, kritizējošs, valdonīgs un nevērīgs pret citu jūtām, var droši sagaidīt, ka citi tieši tāpat izturēsies pret viņu. Tam, kas vēlas saglabāt savu godu un pašcieņu, jābūt uzmanīgam, lai nevajadzīgi neievainotu citu pašcieņu. Šo likumu vajadzētu svēti ievērot pret visneapdāvinātākajiem, jaunākajiem un kļūdainākajiem audzēkņiem. Jūs nezināt, ko Dievs ir nodomājis darīt ar šiem šķietami neinteresantajiem jauniešiem. Pagātnē Viņš ir pieņēmis personas, kas nebija ne daudzsološākas, ne pievilcīgākas, lai tās Viņam veiktu lielu darbu. Viņa Gars, strādājot sirdī, pamodināja visas spējas enerģiskam darbam. Kungs (31) šajos neapstrādātajos, neapcirstajos akmeņos redzēja dārgu materiālu, kas izturēs vētras, karstuma un spiediena pārbaudi. Dievs redz ne tā, kā cilvēki redz. Viņš nespriež pēc ārienes, bet pārmeklē sirdi un pieņem taisnīgu lēmumu.
Skolotājam savā izturēšanās veidā vienmēr vajadzētu ievērot kristīgu pieklājību. Viņam vienmēr vajadzētu būt savu audzēkņu draugam un padomdevējam. Ja visi mūsu ļaudis — skolotāji, sludinātāji un ierindas locekļi — izkoptu kristīgu laipnību, tad viņi daudz vieglāk atrastu pieeju ļaužu sirdīm, daudz vairāk cilvēku tiktu ierosināti pārbaudīt un pieņemt patiesību. Kad katrs skolotājs aizmirsīs sevi un jutīsies dziļi ieinteresēts savu audzēkņu sekmēs un labklājībā, saprotot, ka tie ir Dieva īpašums un ka viņam būs jāatbild par savu iespaidu uz to prātu un raksturu, tad mums būs skola, kurā patiks mājot eņģeļiem. Jēzus atzinīgi uzlūkos skolotāju darbu un sūtīs Savu žēlastību stu-dentu sirdīm.
Mūsu koledža Betlkrīkā ir vieta, kur Kunga ģimenes jaunākie locekļi jāaudzina saskaņā ar Dieva paredzēto izaugsmes un attīstības plānu. Viņi jāietekmē ar domu, ka ir veidoti pēc Radītāja līdzības un ka Kristus ir Paraugs, kam jāseko. Mūsu brāļi pieļauj, ka viņu prāts ievirzās pārāk šaurā un pārāk zemā gultnē. Viņi sava skata priekšā pastāvīgi netur dievišķo plānu, bet savas acis pievērš pasaulīgiem paraugiem. Verieties augšup, kur Kristus sēž pie Dieva labās rokas, un tad pūlieties, lai jūsu audzēkņi līdzinātos šim pilnīgajam raksturam.
Ja jūs pazemināt standartu, lai nodrošinātu popularitāti un skaita pieaugumu, par ko pēc tam priecājaties, tad jūs parādāt lielu aklumu. Ja skaits liecinātu par sekmēm, tad sātans varētu pretendēt uz pārākumu, jo šajā pasaulē viņa sekotāji ir ļoti lielā vairākumā. Mēraukla (32) koledžas labklājības noteikšanā ir tur valdoša morālā spēka pakāpe. Mūsu prieka un pateicības iemeslam vajadzētu būt mūsu draudžu locekļu krietnumam, saprātam un dievbijībai, bet ne viņu skaitam.
Bez dievišķās žēlastības iespaida audzināšana un izglītība nedos patiesu labumu; skolēns kļūs lepns, godkārīgs un neiecietīgs. Bet izglītība, kas saņemta, pakļaujoties Lielā Skolotāja cēlinošajam, skaidrojošajam iespaidam, paaugstinās cilvēku atbilstoši Dieva morālo vērtību mērogam. Tā to darīs spējīgu apspiest lepnumu un kaislības un pazemīgi staigāt Dieva priekšā, apzinoties, ka katra spēja, katra izdevība un katra priekšrocība tiek saņemta no Viņa.
Es runāju uz strādniekiem mūsu koledžā: Jums nevajag tikai saukties par kristiešiem, bet jums ir jāparāda Kristus raksturs. Lai gudrība no augšienes pavada visas jūsu sniegtās mācības. Lai morāli tumšajā un samaitātajā pasaulē ir redzams, ka gars, kurš jūs ierosina strādāt, ir no augšienes un ne no šīs zemes. Kamēr jūs pilnīgi paļausieties vienīgi uz savu spēku un gudrību, tad pat ar jūsu visla-bākajām pūlēm tiks paveikts tikai mazums. Ja jūs vada mīlestība uz Dievu, kur pamatu veido Viņa likumi, tad arī jūsu darbs pastāvēs. Kad sienu, koku un salmus aprīs uguns, jūsu darbs izturēs pārbaudi. Jūsu gādībai nodotos jauniešus jūs no jauna varēsiet redzēt pie lielā, baltā troņa. Ja jūs pieļaujat, ka virsroku ņem jūsu neizkoptā uzvedība vai nesavaldītais garastāvoklis, neietekmējot šos jauniešus izšķirties par mūžīgām vērtībām, tad jums tajā dienā būs jāsastopas ar sava darba bēdīgajām sekām. Ar dievišķo likumu atzīšanu un paklausību to priekšrakstiem cilvēki var kļūt par Dieva bērniem. Pārkāpjot šos likumus, viņi kļūst par sātana kalpiem. No vienas puses, viņi var pacelties līdz jebkuriem tikumiskiem augstumiem, bet, no otras puses, viņi var nolaisties līdz jebkuriem netaisnības un pagrimuma dziļumiem. Darbiniekiem mūsu koledžā vajadzētu strādāt ar tādu dedzību un nopietnību, kas atbilstu iegūstamās godalgas vērtībai — (33) studentu dvēselēm, Dieva atzinībai, mūžīgai dzīvei un atpestīto priekam.
Kā Kristus līdzstrādniekiem, kam ir tik labvēlīgas izdevības mācīt Dieva atzīšanu, mūsu skolotājiem vajadzētu strādāt, saņemot iedvesmu no augšienes. Jauniešu sirdis nav tā nocietinājušās, viņu domas un uzskati nav tik neietekmējami kā vecākiem cilvēkiem. Ar jūsu svēto uzvedību, jūsu dievbijību, jūsu Kristum līdzīgo izturēšanos tie var tikt mantoti Viņam. Būtu daudz labāk, ja tos mazāk apgrūtinātu ar zinātnes studijām un vairāk laika dotu priekšrocībām reliģijas ziņā. Šinī ziņā pieļauta smaga kļūda.
Ir aizmirsts Dieva mērķis, dibinot šo koledžu. Evaņģēlija sludinātāji ir parādījuši tik lielu no augšienes nākošās gudrības trūkumu, ka atļāvušies koledžai piesaistīt pasaulīgus elementus; viņi ir savienojušies ar Dieva un patiesības ienaidniekiem, nodrošinot studentiem izklaidēšanos. Tādā veidā nepareizi vadot jauniešus, viņi ir veikuši sātana darbu. Ar to un ar visām tā sekām viņiem vēlreiz vajadzēs sastapties Dieva apsūdzošajā tiesā. Tāda ceļa gājēji rāda, ka viņiem nevar uzticēties. Pēc ļaunā darba viņi savu grēku var atzīt un nožēlot; bet vai tik viegli var izdzēst atstāto iespaidu? Vai tādiem ļaudīm, kas savā uzticības vietā bijuši negodīgi, izteiks atzinību? Šie neuzticīgie cilvēki nav cēluši uz Mūžīgās Klints. Viņu pamats izrādījies par plūstošām smiltīm. “Vai jūs nezināt, ka šīs pasaules draudzība ir Dieva ienaidība? Kas nu gribētu būt pasaules draugs, tas nostājas par Dieva ienaidnieku.”
