Man ir rādīts, ka daudzi vecāki, kas apliecina ticību šim laikam dotajai svinīgajai vēstij, nav audzinājuši savus bērnus Dievam. Viņi nav savaldījuši paši sevi un ir iedegušies dusmās pret katru, kas tos ir mēģinājis savaldīt. Viņi dzīvā ticībā nav ik dienas nolikuši savus bērnus uz Kunga altāra. Daudziem no šiem jauniešiem ir atļauts pārkāpt ceturto bausli, meklējot Kunga svētajā dienā savu prieku. Tie nav izjutuši sirdsapziņas pārmetumus, izejot Sabatā uz ielas, lai izklaidētos un uzjautrinātos. Daudzi iet, kur viņiem patīk, un dara, kas viņiem patīk, un viņu (37) vecāki tik ļoti bīstas viņus sakaitināt, ka, atdarinot Ēļa rīcību, tie viņiem neko nepavēl.
Šie jaunieši beidzot zaudē visu cieņu pret Sabatu un neatrod nekā pievilcīga reliģiskās sanāksmēs vai svētās un mūžīgās lietās. Ja vecāki cenšas viņus maigi un mierīgi pārliecināt, tad viņi aizbildinās, norādot uz dažu draudzes locekļu kļūdām. Taču vecāki nevis apslāpē pirmo šāda veida mēģinājumu, bet domā tieši tāpat kā bērni — ja tas vai kāds cits būtu bijuši pilnīgi, tad arī viņu bērni būtu tādi. Tā vietā viņiem vajadzētu bērnus mācīt, ka citu grēki tos neattaisnos. Kristus ir vienīgais patiesais Paraugs. Daudzu citu cilvēku netaisnība neattaisno nevienu viņu nepareizo soli un nekādā ziņā nesamazina viņu vainu. Dievs tiem ir devis vienu pilnīgu, cēlu un augstu standartu. Viņiem jāatbilst šim paraugam neatkarīgi no tā, kā rīkojas citi. Bet daudzi vecāki, mīlot savus bērnus, liekas, zaudē saprātu un spējas spriest, un sātans savukārt sekmīgi izlieto šos izlutinātos, savtīgos, neaudzinātos jauniešus, lai pazudinātu viņu vecākus. Mana uzmanība tika pievērsta Dieva dusmām, kas nāca pār neticīgajiem un nepaklausīgajiem senā Israēla ļaudīm. Viņiem bija skaidri atklāts pienākums pamācīt bērnus. Tikpat saistošs tas ir ticīgajiem vecākiem šajā paaudzē. “Klausies, Mana tauta, Manu mācību, atveriet savas ausis Manas mutes vārdiem! Es atdarīšu savu muti runai ar sakāmiem vārdiem, stāstīšu senlaiku mīklas. Ko esam dzirdējuši un zinām un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši, to mēs neslēpsim viņu bērniem, to mēs stāstīsim viņu pēcnācējiem: tā Kunga slavenos darbus un Viņa spēku, un Viņa brīnumus, ko Viņš ir darījis.”
Bērni ir tādi, kādus vecāki ar savām pamācībām, audzināšanu un piemēru viņus izveido. Tāpēc vecāku uzticība jauniešu sagatavošanā kalpošanai Dievam ir ārkārtīgi svarīga. Bērniem jau agri vajadzētu mācīt reliģisko pienākumu svētumu. Tā ir vissvarīgākā (38) daļa viņu audzināšanā. Pirms visām citām lietām mums vajadzētu izpildīt savu pienākumu pret Dievu. Vadoties no principa, ir jāmāca stingra bauslības ievērošana. “Viņš ir iecēlis liecību Jēkabā un devis bauslību Israēlā, Viņš ir arī pavēlējis mūsu tēviem, ka tā mācāma viņu bērniem, lai to zinātu vēlākais dzimums, bērni, kas vēl dzims, ka tie celtos un par to stāstītu arī saviem bērniem, lai tie liktu savu cerību uz Dievu un neaiz-mirstu Dieva darbus, un turētu Viņa pavēles, lai viņi nebūtu tādi kā viņu tēvi, stūrgalvīga un nepaklausīga cilts - cilts, kas savā sirdī nebija pastāvīga, kam gars neturējās pie Dieva.”
Šeit atklāta lielā vecāku atbildība. Ja bērniem atļauj ar nesavaldītu gribu un kaislībām sasniegt vīra un sievas briedumu, tad arī vēlākajā dzīvē viņu rīcība visā visumā būs tāda, kuru Dievs nosoda. Viņi kāro pēc vieglprātīgām izpriecām un neticīgiem biedriem. Tiem tika atļauts nevērīgi izturēties pret reliģiskiem pienākumiem un apmierināt savas miesīgās sirds tieksmes, un rezultātā sātans tagad pārvalda viņu prātu un noteic savus pamatlikumus. Vecāki ... viņam ir devuši bagātīgas iespējas šādam darbam. Vairums atkrišanu no Dieva, kas notikušas šajā vietā, ir saistītas ar vecāku nolaidību, neaudzinot savus bērnus apzinīgai, reliģiskai dzīvei. Šo bērnu stāvoklis ir nožēlojams. Viņi saucas kristieši, bet viņu vecāki nav pūlējušies tos pamācīt, kādiem jābūt kristiešiem, kā liecināt par Dieva žēlastību, kā Viņu slavēt un kā savā dzīvē atspoguļot Kristus dzīvi.
Kad šie bērni iestājas skolā un satiekas ar citiem audzēkņiem, tad tie, kas patiesi centušies būt kristieši, kaunas rīkoties saskaņā ar savu ticību šo biedru klātbūtnē, kuriem tomēr bija pieejama tik liela gaisma. Viņi kaunas parādīties īpatnēji (39) un tāpēc apspiež savu vēlēšanos un noliek savus ieročus tieši tajā laikā, kad tie ir visvajadzīgākie, kad caur šiem neticīgajiem biedriem strādā tumsības spēki, lai arī viņus atrautu no Kristus. Viņi bez aizsarga un reliģisku pamatlikumu atbalsta uzkāpj uz briesmu pilnas takas, domājot, ka būs grūti vai nepatīkami kopā ar tādiem biedriem ienest savu reliģiju klasē, spēļu laukumā un visā savā saskarē ar citiem skolēniem. Tā viņi atsedz savu dvēseli sā-tana bultām. Kur ir šo jauniešu audzinātāji un apsargātāji? Kur ir tie, kas ar vienu roku satver Dieva troni, kamēr ar otru apskauj šos jauniešus, lai vilktu viņus pie Kristus? Tieši šeit šiem bērniem jāiepazīst reliģijas spēks, jātiek atturētiem ar stipru roku.
Daudzi no tiem, kas tik ilgi atraidījuši dievišķo vadību un aizbildniecību, aizskrien pa vieglprātības un savtīgu izpriecu ceļu, jā, vēl vairāk, pat vēl zemiskākā rīcībā un miesas aptraipīšanā. Rezultātā viņu prāts ir kļuvis netīrs un reliģija tiem vairs nepatīk. Daži pa šo lejup vedošo ceļu ir nogājuši tik tālu un tik dedzīgi sekojuši sodomiešu pēdās, ka viņi šodien ir gandrīz vai nolādēti un brīdinošā balss viņus vairs neaizsniedz. Viņi nekad vairs netiks izglābti, un viņu bojāejā vainojami vecāki. Pazemojošās baudas, kuru dēļ tie pienesuši tik milzīgus upurus — veselību, dvēseles mieru un mūžīgu dzīvi, beigās sniedz tikai rūgtumu.
Vecāki, Kristus dēļ nekļūdieties savā vissvarīgākajā darbā — savu bērnu raksturu veidošanā laikam un mūžībai. Nepareiza rīcība no jūsu puses, ja jūs viņus uzticīgi nepamācāt vai ja jūs ļaujaties negudrai mīlestībai, kas jūsu acīm aizklāj bērnu trūkumus un kavē tos pareizi savaldīt, izsauks viņu bojāeju. Jūsu rīcība var dot nepareizu virzienu visai viņu turpmākajai dzīvei. Jūs izšķirat (40) to, kas viņi būs un ko viņi darīs Kristus, citu cilvēku un savas dvēseles labā.
Pret saviem bērniem izturieties taisnīgi un godīgi. Strādājiet drosmīgi un pacietīgi. Nebīstieties no šķēršļiem, nežēlojiet laiku un pūles, nevairieties no nastām un ciešanām. Jūsu bērnu nākotne liecinās par jūsu darba raksturu. Jūsu bērnu harmoniskā attīstība būs vislabākais pierādījums uzticībai Kris-tum. Tie ir Kristus īpašums, atpirkti ar Viņa asinīm. Ja viņu iespaids ir pilnīgi Kristus pusē, tad tie ir Viņa līdzstrādnieki, kas palīdzēs arī citiem atrast dzīvības ceļu. Ja jūs Dieva uzticētajā darbā esat nolaidīgi, tad jūsu neprātīgās audzināšanas dēļ bērni kļūst par tās šķiras pārstāvjiem, kas arī citus attur no Kristus un stiprina tumsas valsti.
Es runāju, ko zinu, es jums liecinu par to, ko esmu redzējusi, sakot, ka mūsu jaunatnes vidū, starp izglītotajiem jaunajiem cilvēkiem, kuru vecāki nes kristieša vārdu, Dievs saskata smagus pārkāpumus, kas ir tik plaši izplatīti, ka veido vienu no pēdējo dienu zīmēm. Šo ļauno tieksmju ir tik daudz, ka rodas vajadzība tās skaidri atklāt un nosaukt vārdā. Ir grēks vieglprātīgi vai nicinoši izturēties pret saviem agrākajiem solījumiem svētīties Dievam. Reliģiskas ieinteresētības brīdī Svētais Gars viņus ierosināja pilnīgi nostāties zem asinīm krāsotā Lielkunga Imanuēla karoga. Bet vecāki paši atradās tik tālu no Dieva, viņi bija tik ļoti aizņemti laicīgās rūpēs un darbā vai arī tā piepildīti ar šaubām un neapmierinātību attiecībā uz saviem reliģiskiem piedzīvojumiem, ka bija pilnīgi nespējīgi pamācīt savus bērnus. Šiem nepieredzējušajiem jauniešiem vajadzēja gudru un stipru roku, kas parādītu pareizo ceļu un ar padomu un ierobežošanu atturētu no nepareizā ceļa.
Reliģiskajai dzīvei vajadzētu atklāties skaidrā pretstatā pasaules cilvēku un izpriecu mīļotāju dzīvei. Tam, kas vēlas būt Kristus māceklis, vajag uzņemties krustu un nest to, sekojot Jēzum. Mūsu Pestītājs nedzīvoja, lai izpatiktu sev, un arī mēs tā nedrīkstam dzīvot. Augsti garīgi sasniegumi prasīs pilnīgu (41) svētīšanos Dievam. Bet jaunatnei šī pamācība nav dota, jo tā runātu pretī vecāku dzīvei, tāpēc bērni tika atstāti, lai viņi, cik spēdami, paši iepazītos ar kristīgu dzīvi. Kad tie tiek kārdināti meklēt pasaules cilvēku sabiedrību un piedalīties pasaulīgās izpriecās, mīlošie vecāki, negribēdami vi-ņiem aizliegt kādu iegribu, — ja viņi vispār šajā lietā kaut ko saka vai dara, — ar savu nenoteikto un svārstīgo izturēšanos ir ļāvuši saviem bērniem domāt, ka ceļš, kuru tie izvēlējušies, nemaz nav pretrunā ar kristīgu dzīvi un raksturu.
Reiz uzkāpuši uz šīs takas, viņi parasti turpina pa to iet, līdz uzvar pasaulīgais elements un tie sāk zoboties par savu agrāko pārliecību. Viņi nicina savu agrāko vienkāršo sirsnību, kad viņu sirds vēl bija maiga, un atrod ieganstu izvairīties no krustā sistā Pestītāja un draudzes svētajām prasībām. Šī šķira vairs nekad nevar kļūt par tādiem cilvēkiem, par kādiem viņi būtu varējuši uzaugt, ja nebūtu noslāpēta sirdsapziņas pārliecība un notrulinātas svētākās, maigākās jūtas. Ja arī vēlāk viņi kļūs par Kristus sekotājiem, tad tomēr tiem būs jānes rētas, ko viņu dvēselē atstājusi necieņa pret svētām lietām.
Vecāki nesaskata šīs lietas. Viņi neparedz savas rīcības sekas. Tie neizjūt, ka viņu bērniem ir vajadzīga vismaigākā pieeja, visrūpīgākā audzinošā disciplīna dievišķajā dzīvē. Viņi tos nevērtē kā tiešo Kristus īpašumu, kas atpirkti ar Viņa asinīm, kā Viņa žēlastības trofejas un kā prasmīgus instrumentus Dieva rokās, kas jāizlieto Viņa valsts uzcelšanai. Sātans vienmēr cenšas izraut šos jauniešus no Kristus rokām, un vecāki nesaskata, ka lielais ienaidnieks tieši viņiem blakus paceļ savus ellišķīgos karogus. Viņi ir tik akli un domā, ka tas ir Kristus karogs.
