Ja man ir uzticēts norādīt uz briesmām piešķirt pārāk lielu nozīmi ārstnieciskajam misijas darbam, atstājot novārtā citas kalpošanas darba līnijas, tad tas tomēr neatvaino ļaudis, kas turas tālu no ārstnieciskā misijas darba. Tiem, kas nav simpatizējuši šim darbam, tagad vajadzētu runāt ļoti piesardzīgi, jo viņi to neizprot. Lai arī kāds būtu viņu stāvoklis savienībā, tiem vajadzētu būt ļoti piesardzīgiem, izsakot domas, kas nepalīdzēs nevienam. Vienaldzība un pretestība, kādu daži ir parādījuši šai jautājumā, neatļaus viņu vārdiem gūt plašāku iespaidu. Viņi nav tālredzīgi. (299)
Daži ir uztraukušies un apmulsuši, redzot, ka ārstnieciskais misijas darbs kļūst nesamērīgs, ka, saņemot tik daudz talantu un līdzekļu, tas tālu pārspēj citās līnijās darīto darbu. Kāpēc tas tā? Vai tas ir tāpēc, ka ārstnieciskā misijas darba vadītāji strādā par daudz, vai arī tāpēc, ka citu darba l’8iniju vadītāji strādā par maz? Man ir rādīts, ka daudzās darba līnijās mēs darām tikai niecīgu daļu no tā, kas jāpadara. Sludināšanas darbā nav parādīta tāda ticība, centība un enerģija, kādu vajadzētu parādīt. Daudzu pūles ir nedzīvas un garlaicīgas. Skaidri redzams, ka nav ņemta vērā Dieva dotā gaisma par mūsu pienākumu un priekšrocībām. Cilvēki Dieva plānus aizstājuši ar saviem plāniem. Es esmu pilnvarota teikt, ka ārstnieciskā misijas darba uzplaukums saskan ar Dieva priekšrakstu. Šis darbs ir jādara, patiesība jāaiznes uz lielceļiem un sētmalām. Sludinātājiem un draudzes locekļiem vajadzētu atmosties un ieraudzīt līdzdalības nepieciešamību šai darbā.
Ar nopietnām, nenogurstošām pūlēm ļaudis, kas izjutuši kristīgās palīdzības darba nastu, ir darbos nodevuši liecību, ka teorētiska ticība vien tos neapmierina. Viņi ir centušies staigāt gaismā. Savu ticību viņi ir ieauduši praktiskajā dzīvē. Viņi ir savienojuši ticību ar darbiem. Viņi ir darījuši tieši to darbu, par ko Kungs ir devis sīkus norādījumus, ka tas jādara, un daudzas dvēseles tikušas apgaismotas, pārliecinātas un ir saņēmušas palīdzību.
Pārsteidzoša ir vienaldzība mūsu sludinātāju vidū par veselības reformu un ārstniecisko misijas darbu. Pat tie, kas nesaucas par kristiešiem, izturas pret šo jautājumu ar lielāku cieņu kā daži no mūsu ļaudīm, un tie iet mums pa priekšu.
Kāpēc, es jautāju, daži mūsu brāļi sludinātāji ir tik ļoti atpalikuši sātības un atturības svarīgās nozīmes sludināšanā? Mani brāļi, jums dota vēsts: “Ķerieties pie veselības reformas darba, ejiet uz priekšu.” (300)
Ja jūs domājiet, ka ārstnieciskais misijas darbs kļūst nesamērīgi liels, tad paņemiet uz savu darba lauku cilvēkus, kas ir strādājuši šajā virzienā, pāris vienā vietā, pāris otrā. Pieņemiet šos ārstnieciskos misionārus, kā jūs būtu uzņēmuši Kristu, un vērojiet, kādu darbu tie var padarīt. Jūs pārliecināsieties, ka viņi reliģiskajā dzīvē nav pundurīši. Vērojiet, vai jūs šādā veidā nevarat ieplūdināt draudzēs bagātas Debesu dzīvības straumes. Vērojiet, vai neatradīsies kādi, kas gribētu iegūt tiem tik ļoti vajadzīgo izglītību un nodot liecību: “Dievs, bagāts būdams apžēlošanā, mūs ir mīlējis Savas lielās mīlestības pēc un mūs, kas bijām nomiruši grēkos, ar Kristu ir darījis dzīvus (caur žēlastību jūs esat izglābti), un līdz uzmodinājis un līdz sēdinājis Debesīs Kristū Jēzū.” Efez. 2,4.-6. Mūsu lielā vajadzība ir vienprātība, pilnīga vienotība Dieva darbā.
Tiem, kas nespēj saskatīt ārstnieciskā misijas darba svarīgumu un tā nozīmi, nevajadzētu justies pilnvarotiem censties kontrolēt kādu no šī darba fāzēm. Tiem vajadzīgas lielākas zināšanas visās veselības reformas līnijās. Tiem jātiek paaugstinātiem, svētotiem un šķīstītiem. Tiem jātiek pārveidotiem dievišķā līdzībā. Tad viņi redzēs, ka ārstnieciskais misijas darbs ir daļa no Dieva darba. Iemesls, kāpēc tik daudzi draudzes locekļi neizprot šo darba nozarojumus, ir tas, ka tie nav soli pa solim sekojuši savam Vadonim sevis aizliegšanā un sevis upurēšanā. Ārstnieciskais misijas darbs ir Dieva darbs un nes Viņa parakstu, un, kaut arī līdzekļi nedrīkst tā tikt uzsūkti šajā vienā virzienā, ka ar to aizkavētos un izkropļotos darbs, kas darāms jaunos laukos, tad tomēr to nevajadzētu uzskatīt kā mazsvarīgu.
Evaņģēlija sludināšanas darbs ir tāds pasākums, kas organizēts patiesības pasludināšanai slimiem un veseliem. Tas sevī ietver ārstniecisko misijas darbu un Vārda sludināšanu. (301) Ar šāda veida savienību paveras iespējas izplatīt gaismu un pasniegt evaņģēliju visām sabiedrības šķirām un pakāpēm. Dievs grib, lai sludinātāji un draudzes locekļi nostātos par ārstniecisko misijas darbu un aktīvi par to interesētos.
Uzmeklēt ļaudis tieši tur, kur viņi atrodas, lai arī kāds būtu viņu stāvoklis vai apstākļi, un palīdzēt tiem visos iespējamos veidos – tas ir evaņģēlija sludināšanas darbs. Kas ir slimi savās miesās, tie gandrīz vienmēr ir slimi arī garā, un, ja dvēsele ir slima, tad ietekmēta tiek arī miesa. Kalpošanu slimiem un apbēdinātiem, kad vien ir izdevība to darīt, sludinātājiem vajadzētu uzskatīt par sava darba daļu. Evaņģēlija sludinātājiem jāsniedz vēsts, kas jāpieņem, jo ļaudīm jākļūst svētotiem un sagatavotiem Kunga atnākšanai. Šim darbam sevī jāietver viss, no kā sastāvēja Kristus kalpošanas darbs.
Kāpēc tad visi mūsu sludinātāji no sirds nesadarbojas ar ļaudīm, kas virza uz priekšu ārstniecisko misijas darbu? Kāpēc viņi rūpīgi nepētī Kristus dzīvi, lai uzzinātu, kā Viņš ir strādājis, un tad sekotu Viņa priekšzīmei? Vai jums, ieceltajiem Kristus kalpiem, kas redzat savā priekšā Viņa priekšzīmi, piederas nostāties malā un kritizēt tieši to darbu, ko Viņš nāca darīt starp cilvēkiem? Darbu, ko tagad dara ārstnieciskās misijas virzienā, vajadzēja darīt jau daudzus gadus atpakaļ, un tas būtu darīts, ja Dieva ļaudis būtu patiesi atgriezušies pie patiesības, ja viņi Vārdu būtu pētījuši ar pazemīgu sirdi, ja viņi būtu godājuši Universa Dievu un centušies uzzināt Viņa prātu, nevis izpatikuši paši sev. Ja mūsu ļaudis būtu darījuši šo darbu, tad daudzi spējīgi un iespaidīgi cilvēki būtu atgriezušies un pievienojušies mums, lai sniegtu vēsti par Kristus drīzo atnākšanu.
Kas pazīst fizioloģiju un higiēnu, tie šīs mācības varēs izlietot savā sludināšanas darbā kā līdzekli citu apgaismošanai par pareizu un saprātīgu fizisko, garīgo un tikumisko spēku izlietošanu. (302) Tāpēc tiem, kas gatavojas sludināšanas darbam, vajadzētu būt čakliem izpētīt cilvēka organismu, lai tie zinātu, kā rūpēties par ķermeni, ne ar ķīmisko zāļu palīdzību, bet ar līdzekļiem, kas nāk no dabas laboratorijas. Kungs svētīs tos, kas darīs visu iespējamo, lai izsargātos no slimībām, un mācīs citus miesas veselību vērtēt tikpat svētu kā dvēseles veselību.
Kristus vēstneši, kam uzticēti dzīvie un negrozāmie Dieva likumi, var būt divkārt derīgāki, ja tie zinās, kā palīdzēt slimiem. Praktiska veselības reformas izpratne darīs ļaudis piemērotākus pasludināt pasaulei žēlastības un sodības vēsti.
Sludinātājiem vajadzētu būt audzinātājiem, kas izprot un vērtē cilvēces vajadzības. Viņiem vajadzētu paskubināt draudzes locekļus iegūt praktiskas zināšanas par visiem misijas darba virzieniem, lai viņi varētu būt par svētību visu šķiru ļaudīm. Tiem vajadzētu redzēt ļaudis, kas vērtē garīgās dzīves jautājumus, kas ir smalkjūtīgi un spējīgi būt nomodā un rūpēties par dvēselēm kā tādi, kam par tām jāatbild. Tiem vajadzētu palīdzēt šiem cilvēkiem organizēt draudzes strādājošos spēkus, lai dažāda temperamenta, dažādu profesiju un dažādus amatus ieņemoši vīri, sievas un jaunieši ķertos pie darba, kam jātiek padarītam, nododot savas Dieva dotās spējas vissvinīgākajai kalpošanai Kungam.
Mūsu domas par kristīgo labdarību ir jāiekļauj darbos, ja vēlamies, lai tās kļūtu plašākas. Praktisks darbs panāks daudz vairāk nekā svētrunas. Mūsu sludinātāju uzskatiem jāpaplašinās, un, vadoties no dziļiem personīgiem piedzīvojumiem, tiem vajadzētu teikt vārdus, kas pamodinās ļaužu snaudošos spēkus. (303) Ikdienišķā savienībā ar Dievu tiem jāiegūst dziļāka izpratne pašiem par savu dzīvi un par citu cilvēku dzīvi, tā paplašinot sava iespaida loku. Tādā veidā tie kļūs Kristus līdzstrādnieki, spējīgi apgaismot citus, jo tie paši būs kļuvuši par gaismas kanāliem.
Kad draudzes locekļi raks dziļāk un veidos sev drošāku pamatu, piesaistot savas dvēseles mūžīgajai Klintij, kad tie mācīsies mīlēt Dievu vairāk par visu, tad tie iemācīsies mīlēt arī savu tuvāko kā sevi pašu.
Kunga spēks tiek paaugstināts, kad cilvēka sirds ir maiga, iejūtīga pret otra sāpēm un jūt līdzi viņa ciešanām. Dieva eņģeļi ir gatavi sadarboties ar cilvēcīgajiem darba rīkiem, lai kalpotu dvēselēm. Kad mūsu sirdi un prātu ietekmēs Svētais Gars, tad mēs neizvairīsimies no pienākuma un atbildības un neiesim citiem garām pa ceļa otro malu, pametot ievainotās, bezpalīdzīgās dvēseles to postam.
Atbilstoši vērtībai, kādu Kristus piešķir Savu asiņu atpirktajam īpašumam, Viņš likumīgi pieņem cilvēkus par Saviem bērniem un tiem veltī Savas vismaigākās rūpes, un, lai tiktu apmierinātas to laicīgās un garīgās vajadzības, Viņš tos uztic Savai draudzei, teikdams: Ko jūs darāt vienam no šiem Maniem vismazākajiem, to jūs darāt Man.
Tam jābūt mūsu lozungam: “Ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat darījuši Man.” Un, ja mēs to uzticīgi īstenosim savā dzīvē, tad mēs dzirdēsim svētību vārdus: “Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps, … ieej sava Kunga priekā.” Vai Dieva uzlikto pārbaudījumu un grūtību kristīgā panešana ar to būs atmaksāta? (304)
Strādājot pie mūsu pašu dvēseles tīrīšanas un šķīstīšanas, lielā vēlēšanās nodrošināt mūsu pašu aicināšanu un izredzēšanu iedvesīs mūsos ilgas pēc citiem cilvēkiem, kas cieš no visāda veida trūkuma. Tā pati enerģija un rūpīgā apdomība, kādu mēs kādreiz veltījām laicīgiem pasākumiem, tika atdota kalpošanā Viņam, Kam mēs esam parādā visas lietas. Mums jārīkojas, kā Kristus rīkojās, satverot katru iespēju, lai strādātu priekš tiem, kas bez palīdzības ies bojā savā pagrimumā. Mums jāsniedz citiem palīdzīga roka. Tad dziedot, teicot un slavējot mēs priecāsimies ar Dievu un Debesu eņģeļiem, redzēdami, ka grēkiem slimās dvēseles ir paceltas, ka tām ir palīdzēts un ka piekrāptie un ārprātīgie apģērbti un saprātīgi sēž pie Jēzus kājām, mācoties no Viņa. Darot šo darbu, saņemot no Dieva un atdodot Viņam atpakaļ, ko Viņš uzticoties aizdevis mums, lai mēs to izlietotu par godu Viņa vārdam, pār mums dusēs Viņa svētības. Tāpēc teiksim grēku slimajām, drosmi zaudējušām, nabaga dvēselēm, ka “Viņa baušļu turēšanai ir liela alga.” (angļu tulk.) un ar saviem personīgajiem piedzīvojumiem rādīsim citiem, ka svētības ar kalpošanu iet roku rokā.
Kaut arī dārgais laiks un spējas izlietotas, rūpējoties par sevi un izpatīkot sev, Kunga roka tomēr vēl ir izstiepta, un, ja mēs šodien strādāsim vīna kalnā, izkaisot Viņa Mīlestības ielūgumu visā plašajā pasaulē, tad Viņš pieņems mūsu kalpošanu. Cik daudziem jūs gribat palīdzēt aizsniegt miera ostu un kļūt par to līdzdalībniekiem, kas dzirdēs uzslavas vārdus: “Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps”? Cik daudziem jūs gribat palīdzēt saņemt slavas, goda un mūžīgās dzīves kroni? Pestītājs aicina strādniekus. Vai pieteiksimies labprātīgi?
