Bībele ļoti uzsver viesmīlības parādīšanu dzīvē. Tā ne tikai pavēl kopt viesmīlību kā pienākumu, bet sniedz arī daudzus skaistus ainojumus par šī jaukā žēlastības norādījuma praktisku piepildīšanu un tam sekojošām svētībām. Kā pirmais starp tiem ir Ābrahāma piedzīvojums.
Pirmās Mozus grāmatas ziņojumos mēs redzam vectēvu vasaras dienas pusdienas tveicē atpūšamies savas telts durvīs Mamres ozolu ēnā. Netālu garām iet trīs ceļinieki. Tie sev nelūdz viesmīlību, neprasa nekādu labvēlību, tomēr Ābrahāms neļauj tiem iet tālāk savu ceļu neatspirdzinoties. Viņš ir gados vecs vīrs, cienīgs un bagāts, augsti godāts un kas pieradis pavēlēt, bet, redzot šos svešiniekus, “ viņš tiem tecēja pretī no dzīvokļa durvīm un nometās pie zemes”. Uzrunājot vadoni, viņš teica: “ Kungs, ja es esmu žēlastību atradis Tavās acīs, tad lūdzams neej garām Savam kalpam.” 1.Mozus 18, 2.3. Ar savām rokām viņš atnesa ūdeni, lai tie varētu nomazgāt no kājām ceļa putekļus. Viņš pats izraudzīja tiem ēdienu, kamēr tie atpūtās ēnas dotajā vēsumā, viņa sieva Sāra sagatavoja cienastu, un Ābrahāms godbijīgi stāvēja tiem blakus, kad tie baudīja viņa viesmīlību. Šo laipnību viņš tiem parādīja kā vienkāršiem ceļa gājējiem, kā garām ejošiem svešiniekiem, kas varbūt vairs nekad negadīsies viņa ceļā. Bet pēc pacienāšanas viņš pazina savus viesus. (342) Viņš bija kalpojis ne tikai Debesu eņģeļiem, bet viņu godātajam Pavēlniekam, savam Radītājam, Pestītājam un Ķēniņam. Un Ābrahāmam tika atklāti Debesu nodomi, un viņš tika nosaukts “ Dieva draugs”.
Latā, Ābrahāma brāļa dēlā, kaut arī tas bija apmeties Sodomā, arī mājoja vectēva laipnības un viesmīlības gars. Vēlā vakarā redzot pilsētas vārtos divus svešiniekus un zinot, kādas briesmas tiem nenovēršami draud šajā bezdievīgajā pilsētā, Lats neatlaidīgi lūdza, olai tie nāktu viņa mājā. Viņš nemaz nedomāja par briesmām, kas tāpēc varētu skart viņu pašu un viņa namu. Aizsargāt apdraudētos un rūpēties par tiem, kas palikuši bez mājas, bija daļa no viņa dzīves darba, un, laipnībā uzņemot šos divus nepazīstamos ceļiniekus, viņa mājās ienāca eņģeļi. Tie, kurus viņš centās aizsargāt, pasargāja viņu pašu. Naktij iestājoties, Lats tos, rūpējoties par viņu drošību, bija uzņēmis savā namā, rītam austot, tie izveda viņu un viņa namu ārā pa notiesātās pilsētas vārtiem drošībā.
Šos laipnības darbus Dievs uzskatīja par pietiekoši svarīgiem, lai tos uzrakstītu Viņa Vārdā, un vairāk kā pēc tūkstoš gadiem uz tiem atsaucās inspirētais apustulis: ‘Neaizmirstiet labprāt dot mājas vietu, jo caur to daži nezinot eņģeļus ir uzņēmuši savās mājās.” Ebr. 13,2.
Ābrahāmam un Latam dāvātā priekšrocība nav liegta arī mums. Parādot viesmīlību Dieva bērniem, mēs arī varam savos dzīvokļos uzņemt Viņa eņģeļus. Pat mūsu dienās eņģeļi cilvēka veidā ienāk ļaužu mājās, un cilvēki tos uzņem. Un kristiešus, kas dzīvo Dieva vaiga gaismā, vienmēr pavada neredzami eņģeļi, un šīs svētās būtnes aiz sevis atstāj svētību mūsu mājās.
Rakstura īpašība “ kas labprāt dod mājas vietu” ir viena no tām īpašībām, kas, kā Svētais Gars norāda, ir nepieciešama, lai cilvēks būtu derīgs atbildību nešanai draudzē. Un visai draudzei dots priekšraksts: “Dodiet mājas vietu cits citam labprāt bez kurnēšanas. Lai viens otram kalpo, ikviens ar to dāvanu, kā tas ir dabūjis, kā labi nama turētāji pār dažādām Dieva dāvanām.” 1.Pēt. 4,9.10. (343)
Šīs pamācības savādā kārtā nav ņemtas vērā. Pat starp tiem, kas sevi sauc par kristiešiem, patiesu viesmīlību piekopj pavisam maz. Mūsu pašu ļaudis iespēju parādīt viesmīlību nevērtē tā, kā vajadzētu, kā priekšrocību un svētību. Vispār ir pārāk maz sabiedriskuma, pārāk maz vēlēšanās dot vietu vēl kādiem diviem vai trim pie ģimenes galda, nejūtot apgrūtinājumu vai necenšoties izrādīties. Daži aizbildinās: “Tas ir pārāk traucējoši.” Tā tas nebūtu, ja gribētu teikt: “ Mēs neesam īpaši gatavojušies, tomēr esam priecīgi jūs uzņemt ar to, kas mums ir.” Negaidīta viesa uzņemšana tiks vērtēta daudz vairāk par visizsmalcinātāko gatavošanos viesībām.
Tā ir Kristus aizliegšana, ja sagatavošanās viesu uzņemšanai prasa laiku, kas tiešām pieder Kungam. Ar to mēs aplaupām Dievu. Un mēs kaitējam arī citiem. Gatavojoties izsmalcinātai viesu pacienāšanai, daudzi atrauj viņu pašu ģimenēm vajadzīgo uzmanību, un viņu priekšzīme vada citus iet pa to pašu ceļu.
Vēloties viesu uzņemšanā sevi izcelt, rodas nevajadzīgas rūpes, raizes un nastas. Lai sagatavotu galdam lielu ēdienu dažādību, namamāte pārstrādājas, sagatavoto daudzo ēdienu dēļ visi pārēdas, un rezultāts ir slimības un ciešanas, ko izraisa pārstrādāšanās no vienas puses un pārēšanās no otras puses. Šie lielie un bagātie mielasti ir nasta un ļaunums.
Tomēr Kungs vēlas, lai mēs rūpētos par mūsu brāļu un māsu interesēm. Šo patiesību ir paskaidrojis apustulis Pāvils. Draudzei Romā viņš saka: “ Es jums pavēlu Viebu, mūsu māsu, kas ir draudzes kalpone Ķenkrejā, ka jūs to uzņemiet iekš Kunga, kā svētiem pieklājas un tai palīdziet, kurā lietā tai ko no jums vajadzēs, jo tā arī palīdzīga bijusi daudziem, arī man pašam.” Rom.16,1.2. Vieba tika uzņēmusi apustuli, un viņa sevišķi iezīmējas kā sieviete, kas uzņēmusi svešiniekus, kuriem bija vajadzīga uzmanība un gādība. Draudzei šodien vajadzētu sekot viņas priekšzīmei.
Dievam nepatīk savtīga interese, kas tik bieži atklājas rūpēs par “ sevi un savu ģimeni”. Katrai ģimenei, kas kopj šo garu, ir nepieciešama atgriešanās, vadoties no šķīstajiem pamatlikumiem, kas mums par priekšzīmi parādīti Kristus dzīvē. Kas noslēdzas sevī un savējos, kas labprāt nevēlas uzņemt un pacienāt viesus, tie pazaudē daudz svētību.
Daži mūsu darbinieki ieņem vietas, kur tiem nepieciešams bieži uzņemt un pacienāt viesus, kā viņu pašu brāļus, tā arī svešiniekus. Daži ir prasījuši, ka savienībai šos izdevumus vajadzētu aprēķināt un viņu regulāro algu palielināt ar šo ārkārtējo izdevumu segšanai vajadzīgo summu. Tomēr uzņemšanas un pacienāšanas darbu Kungs ir nozīmējis visiem Saviem ļaudīm. Dieva kārtība neparedz, lai uzņemšanu un pacienāšanu savienības vai draudzes mērogā izdarītu viens vai divi cilvēki, kā arī atlīdzību darbiniekiem par viņu brāļu uzņemšanu. Tas ir savtības izraisīts priekšlikums, un Dieva eņģeļi šīs lietas uzticīgi pieraksta.
Kas ceļo no vienas vietas uz otru kā evaņģēlisti vai misionāri jebkurā darba līnijā, tiem vajadzētu saņemt viesmīlību no to draudžu locekļiem, kuru vidū tiem jāstrādā. Brāļi un māsas, sniedziet mājvietu šiem darbiniekiem, pat ja tādēļ jāpienes ievērojami personīgi upuri.
Kristus ved rēķinus par visiem izdevumiem, kas radušies, uzņemot un pacienājot cilvēkus Viņa dēļ. Viņš gādā par visu, kas nepieciešams šim darbam. Kas Kristus dēļ uzņem savus brāļus, darot vislabāko, lai apmeklējums būtu lietderīgs kā viesiem, tā viņiem pašiem, Debesīs tiek atzīmēti kā ļaudis, kas cienīgi saņemt īpašas svētības. (345)
Kristus pats savā dzīvē ir sniedzis mums mācību par viesmīlību. Kad jūrmalā ap Viņu bija izsalcis ļaužu pūlis, Viņš tos neatspirdzinātus neaizsūtīja prom uz to mājām. Viņš teica Saviem mācekļiem: “Dodiet jūs tiem ēst.” Mat.14,16. Un Viņa radošais spēks sagādāja pietiekoši daudz uztura, lai apmierinātu to vajadzības. Tomēr cik vienkāršs bija sagādātais uzturs! Tur nebija nekādu kārumu. Viņš, Kura rīcībā bija visi Debesu krājumi, būtu varējis ļaudīm uzklāt bagātu mielastu. Bet Viņš sagādāja tikai to, kas apmierināja viņu vajadzības, to, ko jūrmalā dzīvojošie zvejnieki ēda ik dienas.
Ja cilvēki šodien būtu vienkārši savos ieradumos, ja tie dzīvotu saskaņā ar dabas likumiem, tad varētu bagātīgi apmierināt visas cilvēces ģimenes vajadzības. Tad būtu mazāk iedomātu vajadzību un vairāk izdevību strādāt Dieva paredzētā veidā.
Kristus necentās saistīt cilvēkus, apmierinot tieksmi pēc kārumiem. Vienkāršais Viņa sagādātais ēdiens apliecināja ne tikai Viņa spēku, bet arī Viņa mīlestību, Viņa maigās rūpes par cilvēku parastajām dzīves vajadzībām. Un, barojot tos ar miežu maizēm, Viņš tiem deva ēst arī dzīvības maizi. Te ir mūsu priekšzīme. Mūsu ēdiens var būt vienkāršs un pat trūcīgs. Mūsu liktenis var būt saistīts ar nabadzību. Mūsu krājumi var nebūt lielāki kā mācekļiem, kuru rīcībā atradās piecas maizes un divas zivis. Un tomēr, nonākot saskarē ar trūkumā esošiem ļaudīm, Kristus mums pavēl: “Dodiet jūs tiem ēst.” Mums jāpasniedz no tā, kas mums ir, un, kad mēs dosim, Kristus rūpēsies, lai mūsu trūkums tiktu aizpildīts.
Šajā sakarībā lasiet stāstu par Carpatas atraitni. Pie šīs sievietes pagānu zemē Dievs sūtīja Savu kalpu bada laikā lūgt uzturu: “Bet tā sacīja: tik tiešām kā Kungs, tavs Dievs dzīvo, man nekā cepta nav, un tik vien ir sauja miltu tīnē un mazliet eļļas krūzē, un redzi, es esmu salasījusi kādu pāri malkas gabaliņu un nu es iešu un sev un savam dēlam ko pataisīšu, ka ēdam un mirstam. (346) Un Elija uz to sacīja: nebīsties, ej, pataisi to, kā tu sacīji, bet man taisi no tiem pa priekšu mazu rausi un iznes man to ārā, un pēc tu arī varēsi taisīt sev un savam dēlam. Jo tā saka Kungs, Izraēla Dievs: milti tīnē neies galā un krūzē eļļas netrūks līdz tai dienai, kad Kungs dos lietu virs zemes. Un tā nogāja un darīja pēc Elijas vārda.” 1.Ķēn. 17, 12.- 15.
Brīnišķa bija Dieva pravietim parādītā feniķiešu sievas viesmīlība, un brīnišķīgs bija viņas ticības un augstsirdīgās devības atalgojums: “Tā viņa ēda un viņš, un viņas nams labu laiku, milti tīnē negāja galā un krūzē eļļas netrūka pēc Kunga vārda, ko Viņš caur Eliju bija runājis. Un pēc tam notika, ka šīs sievas, nama mātes, dēls kļuva slims, un viņa slimība kļuva ļoti grūta, kamēr viņam dvašas vairs nebija. Un tā sacīja uz Eliju, kas man ar tevi, tu Dieva vīrs? Tu pie manis esi atnācis, lai mani grēki top pieminēti un mans dēls mirst. Un viņš uz to sacīja: dod man šurp savu dēlu. Un viņš to ņēma no viņas klēpja un to uznesa augšistabā, kur viņš mita, un to lika uz savas gultas... Un viņš stiepās pār to bērnu trīs reizes un piesauca Dievu... un Kungs klausīja Elijas balsi, un bērna dvēsele atkal nāca iekš viņa, un tas atdzīvojās. Un Elija ņēma bērnu un to nonesa no augšistabas namā un to deva viņa mātei, un Elija uz to sacīja: redzi, še, tavs dēls dzīvs. Tad tā sieva sacīja uz Eliju: nu es zinu, ka tu esi Dieva vīrs un Kunga Vārds tavā mutē ir patiesība.” 1.Ķēn. 17,15.- 24. (347)
