Dievs nav mainījies. Viņa spēks tagad nav mazāks kā Elijas dienās. Un Kristus dotais apsolījums tagad nav mazāk drošs kā tad, kad mūsu Pestītājs to izteica: “Kas pravieti uzņem pravieša vārdā, tas pravieša algu dabūs.” Mat. 10,41.
Kā uz Kristus pirmajiem mācekļiem, tā uz Viņa uzticīgiem kalpiem šodien ir attiecināmi Viņa vārdi: “Kas jūs uzņem, tas Mani uzņem, un, kas Mani uzņem, tas uzņem To, Kas mani sūtījis.” 40.p. Neviens laipnības darbs, kas darīts Viņa vārdā, nepaliks neatzīts un neatalgots. Tajā pašā mīlošas atzinības lokā Kristus ieslēdz pat visnespēcīgākos un vienkāršākos Dieva ģimenes locekļus. Viņš saka: “Un kas vienu no šiem vismazākajiem”, - tos, kas ir kā bērni ticībā un Kristus atzīšanā,- “dzirdinās tikai ar vienu biķeri auksta ūdens, tāpēc ka tam ir mācekļa vārds, patiesi Es jums saku, tam sava alga nezudīs.” 42.p.
Nabadzībai nav jāizslēdz iespēja parādīt viesmīlību. Mums jādod no tā, kas mums ir. Atrodami ļaudis, kam jācīnās par dzīves iztiku un kas ar lielām grūtībām var nopelnīt tik daudz, cik nepieciešams neatliekamo vajadzību apmierināšanai, tomēr tie mīl Jēzu Viņa svēto personā un ir gatavi parādīt viesmīlību ticīgiem un neticīgiem, cenšoties padarīt viņu apmeklējumus lietderīgus. Visi tiek aicināti pie ģimenes galda un ģimenes altāra. Lūgšanas brīdis atstāj savu iespaidu uz tiem, kas tiek uzņemti, un pat viens apmeklējums var izšķiroši ietekmēt kādas dvēseles izglābšanu no nāves. Kungs ved rēķinus par šādiem darbiem, sacīdams: “Es atmaksāšu.”
Brāļi un māsas, ielūdziet savās mājās ļaudis, kam vajadzīga uzņemšana un laipna uzmanība. Netaisiet nekādu parādi, bet, redzot viņu vajadzības, vediet iekšā un parādiet viņiem patiesu kristīgu viesmīlību. Sabiedriskā sadzīvē slēpjas dārgas priekšrocības.
“Cilvēks nedzīvo no maizes vien”, un kā mēs pasniedzam citiem laicīgo uzturu, tā mums tiem jāsniedz arī cerība, drosme un Kristum līdzīga mīlestība. (348) “Mēs tos, kas ir visādās bēdās, varam iepriecināt ar iepriecināšanu, ar ko mēs paši no Dieva topam iepriecināti.” 2.Kor. 1,4. Un mums ir apliecināts: “Dievs ir spēcīgs jums dot papilnam visādu žēlastību, ka no visām lietām jums būtu arvien itin diezgan un papilnam priekš visādiem labiem darbiem.”
Mēs atrodamies kārdināšanas un grēka pasaulē, visapkārt ap mums dvēseles iet bojā bez Kristus, un Dievs grib, lai mēs priekš tām strādātu visos iespējamos veidos. Ja jums ir jauka māja, tad ielūdziet tur jauniešus, kuriem nav māju, kam vajadzīga palīdzība, kas ilgojas pēc līdzjūtības un laipniem vārdiem, pēc cieņas un uzmanības. Ja jūs vēlaties viņus pievest Kristum, tad jums viņiem jāparāda cieņa un mīlestība kā tādiem, kas atpirkti ar Kristus asinīm.
Dieva aizgādībā mums jāsatiekas par nepieredzējušiem cilvēkiem, ar daudziem, kam vajadzīga līdzjūtība un iežēla. Viņiem vajadzīga palīdzība, jo viņi ir vāji. Palīdzība nepieciešama jauniešiem. Viņa spēkā, Kura mīlošā laipnība izlejas pār bezpalīdzīgajiem, nezinošiem un tiem, kas tiek uzskatīti par Viņa vismazākajiem, mums jāstrādā viņu kristīgā rakstura veidošanai, viņu nākamās labklājības dēļ. Tieši tie, kuriem visvairāk vajadzīga palīdzība, reizēm ļoti mokoši pārbaudīs mūsu pacietību. Kristus saka: “Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem neniciniet, jo Es jums saku, ka viņu eņģeļi Debesīs vienmēr redz Manu Debesu Tēva vaigu.” Mast.18,10. Un tiem, kas kalpo šīm dvēselēm, Pestītājs paziņo: “Ko jūs darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs Man esat darījuši.” Mat.25,40.
To pieres, kas dara šo darbu, nesīs uzupurēšanās kroni. Bet viņi saņems savu algu. Debesīs mēs redzēsim jauniešus, kuriem mēs palīdzējām, kurus mēs ielūdzām savās mājās, kurus vadījām prom no kārdināšanām. Viņu sejās mēs redzēsim atstarojamies Dieva godību. Tie “ redzēs Viņa vaigu, un Viņa vārds būs pie viņu pierēm”. Atkl.22,4.
