Apustulis Pāvils raksta: “Vai nezināt, ka tie, kas iet skrieties, gan visi skrien, bet viens dabū goda maksu? Skrieniet tā, ka jūs to dabūjat. Bet ikviens, kas cīkstas, savaldās visās lietās, - viņi tāpēc, ka dabūtu iznīcīgu kroni, bet mēs neiznīcīgu. Es tad skrienu ne tā kā uz ko nezināmu, - es cīnos, ne tā kā gaisu sizdams, bet es savu miesu savaldu un to apspiežu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams.” (1.Kor.9,24.-27. pēc angļu tulk.)
Daudzi pasaulē nododas postošiem ieradumiem. Ēstkāre un savu tieksmju apmierināšana ir tas likums, kas viņus pārvalda, un nepareizo ieradumu dēļ viņu tikumiskā izpratne ir aptumšota un spējas izšķirt svētas lietas lielā mērā iznīcinātas. Bet kristiešiem nepieciešams būt stingri sātīgiem. Viņiem savs karogs jāpaceļ augstu. Ļoti svarīga ir atturība ēšanā, dzeršanā un ģērbšanās veidā. Jāvalda pamatlikumiem, bet ne ēstkārei un iedomām. Kas ēd par daudz vai apšaubāma labuma uzturu, viegli tiek ierauti izlaidībā un daudzās citās “bezprātīgās un nelabās kārībās, kas cilvēku gāž samaitāšanā un pazušanā”. 1.Tim.6,9. “Dieva darba biedriem” vajadzētu izlietot visu savu iespaidu, lai atbalstītu patiesas sātības un atturības pamatlikumu izplatīšanos. (375)
Būt uzticīgiem Dievam – tas nozīmē daudz. Viņam ir prasības pret visiem, kas iesaistās Viņa darbā. Viņš vēlas, lai prāts un miesa tiktu saglabāti vislabākajā veselības stāvoklī, katra spēja un gara dāvana pakļauta dievišķai vadībai un viss cilvēks būtu tik stiprs un tik uzmanīgs, kāds tas var kļūt, attīstot visstingrākās sātības un atturības ieradumus. Mums ir pienākums Dieva priekšā nodot Viņam sevi bez atlikuma, miesu un dvēseli, atzīstot, ka visas spējas ir Viņa uzticētas dāvanas, kas jāizlieto kalpošanā Viņam. Visi mūsu spēki un vēl neizkoptās spējas šai pārbaudes laikā pastāvīgi jāstiprina un jāattīsta. Atbildīgām vietām šai darbā vajadzētu izraudzīt tikai tos, kas vērtē šos pamatlikumus un kas saprātīgi un Dieva bijībā ir radinājušies rūpēties par savu miesu. Tos, kas jau ilgi ir patiesībā un tomēr nevar atšķirt skaidros taisnības pamatlikumus no ļaunajiem pamatlikumiem, kuru izpratne par taisnību, žēlastību un Dieva mīlestību ir miglaina, vajadzētu atbrīvot no atbildībām. Katrai draudzei ir vajadzīga skaidra, asa liecība, kas dod bazūnei skaidru skaņu.
Būtu gūta liela uzvara, ja mums izdotos atmodināt mūsu ļaužu morālo iejūtību sātības un atturības jautājumā. Ir jāmāca un praktiski jāievēro sātība visās šīs dzīves lietās. Atturība ēšanā, dzeršanā, gulēšanā un ģērbšanās ieradumos ir viens no reliģiskās dzīves lielajiem pamatlikumiem. Dvēseles svētnīcā ienestā patiesība izšķiroši ietekmēs miesas kopšanu. Ne uz ko, kas skar cilvēcīgā pārstāvja veselību, nedrīkst skatīties vienaldzīgi. Mūsu mūžīgā labklājība atkarīga no tā, kā mēs šai dzīvē izlietojam savu laiku, spēku un iespaidu.
Dāvids atzina: “Es ļoti brīnišķi esmu darīts.” Ja Dievs mums ir devis tādu dzīvokli, kāpēc gan nebūtu rūpīgi jāaplūko katra atsevišķā telpa? Vissvarīgākie ir prāta un sirds kambari. (376) Vai tā vietā, lai dzīvotu mājas pagrabā, baudot juteklīgos un pazemojošos priekus, nevajadzētu labāk atvērt šīs skaistās telpas un ieaicināt Kungu Jēzu, lai nāk un dzīvo kopā ar mums?
