(402)Dieva ļaudis atzīs cilvēcīgo valdību kā dievišķi nozīmētu iekārtojumu un paklausību tai tās likumīgajā sfērā mācīs kā svētu pienākumu. Bet, ja tās prasības nostāsies pret Dieva prasībām, tad Dieva Vārds jāatzīst pāri visai cilvēcīgai likumdošanai. “Tā saka Kungs” nav nobīdāms malā “tā saka draudze” vai “tā saka valsts” priekšā. Kristus kronis jāpaceļ pāri laicīgo valdnieku diadēmām.
Pamatlikumi, kas mums jāatbalsta šai laikā, ir tie paši, kurus aizstāvēja evaņģēlija piekritēji lielajā Reformācijā. Kad 1529.gadā firsti sapulcējās Špeieras reihstāgā, likās, ka pasaules cerība tūlīt tiks izdzēsta. Šai sanāksmei iesniedza imperatora pavēli, kas ierobežoja reliģijas brīvību un pilnīgi aizliedza tālāk izplatīt reformētās mācības. Vai Vācijas firsti atzīs šo pavēli? Vai lielie ļaužu pulki, kas vēl atradās tumsā, lai paliek bez evaņģēlija gaismas? Svaru kausos bija likti pasaulei ļoti svarīgi jautājumi. Kas bija pieņēmuši reformēto ticību, sanāca kopā un vienprātīgi nolēma: “Noraidīsim šo pavēli. Sirdsapziņas lietās vairākumam nav nekādas varas.”
Patiesības un reliģiskās brīvības karogs, ko augsti paceltu turēja šie reformatori, šajā pēdējā cīņā ir uzticēts mums. Atbildība par šo lielo dāvanu gulstas uz tiem, kurus Dievs svētījis ar Viņa Vārda zināšanām. Mums Dieva Vārds jāpieņem par visaugstāko autoritāti. Mums pašiem priekš sevis jāpieņem tā patiesības.(403) Un šīs patiesības mēs varam novērtēt tikai tad, ja tās atrodam personīgās studijās. Un tad, kad mēs Dieva Vārdu padarām par savas dzīves vadoni, priekš mums ir atbildēta Kristus lūgšana: “Svētī tos Tavā patiesībā, Tavs Vārds ir patiesība.” Jāņa 17,17. Mūsu ticības apliecība ir šo patiesību atzīšana vārdos un darbos. Tikai tā citi var ieraudzīt, ka mēs ticam Bībelei.
Šie reformatori, kuru protests mums ir devis protestantu vārdu, saprata, ka Dievs viņus aicinājis sniegt pasaulei evaņģēliju, un, lai to darītu, viņi bija gatavi upurēt savus īpašumus, savu brīvību un savu dzīvību. Vai lielās cīņas pēdējā kaujā mēs esam tikpat uzticīgi mūsu rokās nodotajam darbam kā pirmie reformatori savam?
Plosoties vajāšanām un pastāvot nāves draudiem, tam laikam dotā patiesība tika izplatīta tuvu un tālu. Ļaudis saņēma Dieva Vārdu, to dedzīgi pētīja visas iedzīvotāju šķiras, augsti un zemi, mācīti un nemācīti, un, kas gaismu pieņēma, tie savukārt kļuva par tās vēstnešiem. Tajās dienās ļaudis ar patiesību sīki iepazīstināja prese. Lutera spalvai bija spēks, un visur izkaisītie viņa raksti satrauca pasauli. Mūsu rīcībā atrodas tādi paši līdzekļi, kas ir vēl simtreiz spēcīgāki. Mūsu rokās ir Bībele, preses izdevumi daudzās valodās, kas iztirzā šim laikam doto patiesību, un visu to iespējams ātri aiznest visai pasaulei. Mums cilvēkiem jāsniedz Dieva pēdējais brīdinājums, un cik nopietniem mums vajadzētu būt, pētot Bībeli, un cik dedzīgiem gaismas izplatīšanā!
