Uzticīgais Liecinieks griežas pie Efezas draudzes un saka: “Bet tas Man ir pret tevi, ka tu no savas pirmās mīlestības esi atstājies. Tad nu piemini, no kurienes tu esi atkritis, un atgriezies un dari pirmos darbus, bet ja nē, tad Es tev nākšu drīz un nostumšu tavu lukturi no viņa vietas, ja tu neatgriezīsies.” Atkl.2,4.5.
Sākumā Efezas draudzes dzīvi un darbību iezīmēja bērnišķīga vienkāršība un dedzība. Viss stāstīja par dzīvu, izjustu un dedzīgu mīlestību uz Kristu. Ticīgie priecājas Dieva mīlestībā, jo Kristus pastāvīgi mājoja viņu sirdīs. Viņu lūpas slavēja Dievu, un viņu pateicības pilnā dzīve harmonēja ar Debesu ģimenes pienesto pateicību.
Pasaule saprata, ka viņi ir bijuši ar Jēzu. Grēcīgi cilvēki, kas nožēloja savus grēkus, saņēma piedošanu, šķīstīšanu un svētošanu, kļuva par Dieva sabiedrotiem caur Viņa Dēlu. Ticīgie sirsnīgi tiecās uzzināt katru Dieva Vārdu un tūlīt paklausīt. Mīlot savu Glābēju, to augstākais mērķis bija mantot Viņam dvēseles. Tas bija viņu visaugstākais mērķis. Tie nedomāja slēpt Kristus žēlastības dārgās mantas. Viņi saprata sava aicinājuma svarīgumu, un, izjūtot, cik liela nozīme ir vēstij “Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts”, tie dega ilgās šīs priecīgās ziņas aiznest līdz pat visattālākajām zemes robežām.
Draudzes locekļi bija vienoti jūtās, ieskatos un rīcībā. Mīlestība uz Kristu bija tā zelta ķēde, kas tos saistīja kopā. (422) Tie turpināja arvien vairāk un pilnīgāk iepazīties ar Kungu, un viņu dzīvē atklājās gaisma, prieks un miers. Viņi apmeklēja bāreņus un atraitnes viņu bēdās un pasargāja sevi, pasaules neaptraipītus. Nedarīt to viņu izpratnē nozīmētu runāt pretī savai ticības apliecībai un aizliegt savu Glābēju.
Visās pilsētās darbs tika virzīts uz priekšu. Dvēseles tika atgrieztas, un tās savukārt saprata, ka tām par šo nenovērtējamo bagātību jāstāsta tālāk. Viņas nevarēja apstāties, līdz gaismas stari, kas bija apgaismojuši viņu prātu, atmirdzēja arī pār citiem. Neticīgo pulki tika iepazīstināti ar kristiešu cerības pamatu. Personīgi tika izteikti silti, gara apdvesti aicinājumi grēciniekiem, atstumtiem un tiem, kas teicās pazīstam patiesību, tomēr vairāk par Dievu mīlēja izpriecas.
Bet pēc kāda laika ticīgo degsme, viņu mīlestība uz Dievu un savstarpēji sāka atdzist. Draudzē iezagās vēsums. Izraisījās nesaskaņas, un daudzu acis novērsās no Jēzus un vairs neskatījās uz Viņu kā savas ticības Iesācēju un Pabeidzēju. Ļaužu masas, ko uzticīga patiesības īstenošana dzīvē būtu pārliecinājusi un atgriezusi, palika nebrīdinātas. Un tad Uzticīgais Liecinieks sniedza Efezas draudzei šo vēsti. Intereses trūkums par dvēseļu glābšanu rādīja, ka tie ir pazaudējuši savu pirmo mīlestību, jo neviens nevar mīlēt Dievu ar visu savu sirdi, prātu, dvēseli un spēku, nemīlot tos, par kuriem nomira Kristus. Dievs viņus uzaicināja atgriezties un darīt pirmos darbus, jo citādi lukturis tiks nobīdīts no tā vietas.
Vai šis Efezas draudzes piedzīvojums neatkārtojas mūsu paaudzes draudzes dzīvē? Kā mūsu dienu draudze, kas saņēmusi Dieva patiesības atziņas, izlieto šīs zināšanas? Sākumā, kad draudzes locekļi ieraudzīja Dieva neizteicamo mīlestību uz kritušo cilvēci, tie nespēja klusēt. (423) Viņus piepildīja ilgas sadarboties ar Dievu, sniedzot tālāk svētības, ko bija paši saņēmuši. Un dodot tie pastāvīgi saņēma. Viņi pieauga žēlastībā un Jēzus Kristus atzīšanā. Kā ir šodien?
Brāļi un māsas, kas jau sen sakāt, ka ticat patiesībai, es jums jautāju personīgi: vai jūs esat dzīvojuši atbilstoši gaismai, priekšrocībām un izdevībām, kādas Debesis jums dāvājušas? Tas ir nopietns jautājums. Taisnības Saule ir uzlēkusi pār draudzi, un draudzes pienākums ir spīdēt. Katrai dvēselei dota priekšrocība iet uz priekšu. Kas ir savienoti ar Kristu, tie pieaugs žēlastībā un Dieva Dēla atzīšanā līdz pilnīgam vīru un sievu augumam. Ja visi, kas sakās ticam patiesībai, būtu vispilnīgākā veidā izmantojuši savas spējas un izdevības mācīties un strādāt, tad tie Kristū būtu kļuvuši stipri. Lai arī kāda būtu viņu nodarbošanās, lai tie ir lauksaimnieki, mehāniķi, skolotāji vai draudžu gani, ja tie būtu pilnīgi nodevušies Dievam, tad tie būtu kļuvuši spēcīgi un prasmīgi strādnieki savam Debesu Kungam.
Bet ko draudzes locekļi dara, lai tos varētu apzīmēt par “Dieva darba biedriem”? 1.Kor.2,9. Kur mēs redzam smagi strādājošus ļaudis? Kur mēs redzam reliģiskām tēmām nodevušos cilvēkus, kas pakļāvušies Dieva gribai? Kur mēs redzam kristiešus, kas izprastu uz viņiem gulstošos atbildību darīt draudzi par plaukstošu, pilnīgi atmodinātu un gaismu sniedzošu ļaužu kopu? Kur ir tie, kas neierobežo un nemēro priekš sava Kunga mīlestībā darītu darbu? Mūsu Pestītājs atklāsies kā tāds, Kas nāk no Savas dvēseles smagā darba, un Viņš būs apmierināts, bet kā ir ar tiem, kas saucas par Viņa sekotājiem? Vai viņi būs apmierināti, redzot sava darba augļus? (424)
Kāpēc ir tik maz ticības, tik maz garīgs spēks? Kāpēc tik maz ir to, kas uzņemas Kristus jūgu un nes Viņa nastu? Kāpēc cilvēki jāskubina darīt savu darbu priekš Kristus? Kāpēc tik maz ir to, kas spēj atklāt pestīšanas noslēpumu? Kāpēc Kristus piešķirtā taisnība neatmirdz kā gaisma pasaulei no visiem, kas sevi apliecina par Viņa sekotājiem?
