Ja cilvēki izlietos savus spēkus pēc Dieva norādījumiem, tad viņu podi pavairosies, viņu spējas paplašināsies, un, meklējot pazudušos, lai tos glābtu, viņi saņems Debesu gudrību. Bet, kamēr draudzes locekļi ir vienaldzīgi un negrib pildīt Dieva doto uzdevumu, sniedzot gaismu citiem, kā viņi var cerēt saņemt Debesu bagātību? Kad tie, kas sevi sauc par kristiešiem, neizjūt nekādu nastu apgaismot tumsā esošos, kad tie pārtrauc sniegt tālāk žēlastību un zināšanas, tad viņu izšķiršanas spējas samazinās, viņi nespēj vairs pareizi novērtēt Debesu dāvanas krāšņumu, un paši to nenovērtēdami, viņi neizjūt vajadzību sniegt to citiem.
Mēs redzam dažādās vietās sapulcējamies lielas draudzes. To locekļi ir saņēmuši patiesības atziņu, un daudzi apmierinās ar dzīvības Vārda uzklausīšanu, necenšoties sniegt gaismu citiem. Par darba tālāko attīstību viņi izjūt pavisam mazu atbildību un maz interesējas par dvēseļu glābšanu. Viņi ir ļoti dedzīgi pasaulīgās lietās, bet savu reliģiju viņi neienes savā laicīgajā darbā. Viņi saka: “Reliģija paliek reliģija, un veikals paliek veikals.” Viņi tic, ka gan reliģijai, gan veikalam ir sava īpaša sfēra, un saka: “Ļaujiet tām palikt atšķirtām.”
Izdevību neizmantošanas un priekšrocību nepareizas izlietošanas dēļ draudžu locekļi nepieaug “mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus žēlastībā un atzīšanā.” 2.Pēt.3,18. (425) Tāpēc viņi ir vāji ticībā, nepilnīgi zināšanās un bērni pieredzē. Viņi nav iesakņojušies un nopamatojušies patiesībā. Ja viņi tādi paliks, tad pēdējo dienu maldi tos noteikti pievils, jo viņiem nebūs garīgu redzes spēju, lai atšķirtu patiesību no maldiem.
Dievs Saviem kalpiem ir devis patiesības vēsti, kas jāsludina. Draudzēm tā jāpieņem un visos iespējamos veidos jāsniedz tālāk, satverot pašus pirmos gaismas starus un tos atstarojot. Tā nedarīšana ir mūsu lielais grēks. Mēs esam atpalikuši par vairākiem gadiem. Sludinātāji ir meklējuši apslēpto mantu, ir atvēruši šķirstiņu un ļāvuši dārgakmeņiem iemirdzēties, bet draudzes locekļi nav darījuši simto daļu no tā, ko Dievs no viņiem prasa. Ko gan citu mēs varam gaidīt kā tikai garīgās dzīves izviršanu, ja ļaudis noklausās vienu svētrunu pēc otras, bet pamācības neizlieto praktiski? Dieva dotās spējas, ja tās nelieto, deģenerējas. Vēl vairāk, ja draudzes tiek atstātas bezdarbībā, tad par viņu nodarbināšanu sāk rūpēties sātans. Viņš ieņem šo lauku un iesaista locekļus dažādos darbos, kas izsūc viņu spēkus, iznīcina garīgumu un liek tiem kā nedzīvai nastai uzgulties draudzei.
Mūsu vidū ir ļaudis, kas, ņemot laiku pārdomām, ieraudzītu, ka, neko nedarot, tie grēko, jo nevērīga izturēšanās pret Dieva dotajiem podiem ir grēks. Brāļi un māsas, jūsu Glābēju un visus svētos eņģeļus apbēdina jūsu cietās sirdis. Kristus dvēseļu glābšanai atdeva Savu dzīvību, un tomēr jūs, kas esat iepazinuši Viņa mīlestību, tik maz pūlaties, lai Viņa žēlastības svētības sniegtu tiem, par kuriem Viņš nomira. Eņģeļi ir pārsteigti par šādu vienaldzību un pienākuma nepildīšanu. Dieva tiesā jums vajadzēs sastapties ar dvēselēm, kuras jūs pametāt novārtā. Tai lielajā dienā jūs paši visu atzīsiet un sevi nosodīsiet. Kaut Kungs jūs jau tagad vadītu uz atgriešanos. (426) Kaut Viņš piedotu Saviem ļaudīm tā darba nepadarīšanu Viņa vīna dārzā, ko Viņš tiem bija uzticējis.
“Tad nu piemini, no kurienes tu esi atkritis, un atgriezies un dari pirmos darbus, bet ja ne, tad Es tev nākšu drīz un nostumšu tavu lukturi no viņa vietas, ja tu neatgriezīsies.”
Ak, cik maz ir to, kas zina savu piemeklēšanas laiku! Cik maz ir cilvēku, pat starp tiem, kas apgalvo, ka tic tagadējai patiesībai, kas izprastu laika zīmes vai arī mūsu piedzīvojumus pirms visa noslēguma! Šodien mēs vēl atrodamies Dieva pacietības aizsegā, bet cik ilgi vēl Dieva eņģeļi turēs vējus, lai tie nepūstu?
Neskatoties uz Dieva neizsakāmo žēlastību pret mums, cik maz mūsu draudzēs ir īsti pazemīgu, sevi atdodošu dievbijīgu Kristus kalpu? Cik maz ir siržu, kurās valdītu pateicība un slava par to, ka Kungs tās pagodinājis, aicinot darīt savu daļu Dieva darbā, kļūt par Kristus līdzdalībniekiem Viņa ciešanās!
Šodien liela daļa no tiem, kas veido mūsu draudzes, ir miruši pārkāpumos un grēkos. Tie nāk un iet līdzīgi durvīm savās eņģēs. Gadiem ilgi tie ir pašapmierināti klausījušies vissvinīgākās, aizkustinošākās patiesības, bet praktiski tās nav īstenojuši. Tāpēc tie arvien mazāk spēj izprast patiesības vērtību. Aizkustinošās, norājošās un brīdinošās liecības tos nepamodina nožēlot savus grēkus. Visjaukākās melodijas, kas nāk no Dieva caur cilvēcīgām lūpām, - taisnošana ticībā un Kristus taisnība,- neizraisa viņos atbilstošu mīlestību un pateicību. Kaut gan Debesu Tirgotājs rāda tiem viskrāšņākos ticības un mīlestības dārgakmeņus, kaut gan Viņš aicina tos pirkt no Viņa “ zeltu, kas ugunī pārbaudīts”, un “baltas drēbes”, lai tie varētu tikt apģērbti, un “acu zāles”, lai varētu redzēt, tie tomēr nocietina savu sirdi pret Viņu un savu remdenību neizmaina pret mīlestību un dedzību. (427) Apliecinot ticību, tie aizliedz dievbijības spēku. Ja viņi tā turpinās, tad Dievs tos atmetīs. Tie paši sevi padara nederīgus būt par Viņa ģimenes locekļiem.
