Siguldas draudze

Draudze Siguldā ir dibināta 1929. gadā. Pēc 1929. g. III ceturkšņa statistikas tolaik jau bija 15 draudzes locekļi, kur klāt iepriekš minētajiem astoņām personām pievienojās personas no citām draudzēm.

Pirmais draudzes vecākais daudzus gadus bija Voldemārs Ābramsons, kurš pirms pievienošanās adventistu draudzei Siguldā aktīvi darbojās pretalkohola biedrībā. 1930. g. vasarā draudzei pievienojās dārznieks un selekcionārs Kārlis Alberiņš kopā ar vēl deviņām personām, kuras izšķīrās pievienoties jaunajai draudzei pēc sludinātāja Jāņa Builes sekmīgās evaņģelizācijas sērijas.

1934.-1937. g. draudzē kalpoja sludinātājs Kārlis Roze paralēli Ādažu (Semināra) draudzei. Viņam par palīgu vienu brīdi laikā no 1934. līdz 1935. g. draudzē kalpoja Bībeles strādnieks Augusts Baķis.

Semināra draudzes posms

1937. gadā Siguldas draudze vairs netiek reģistrēta. Siguldas adventisti pēc saraksta tika pievienoti Semināra draudzei. Draudzes sapulces notika Sužu skolā un Siguldā Dārza ielā 9. Semināra draudze kalpoja kā treniņnometne jaunajiem darbiniekiem, kur varēja vingrināties ar uzrunām un draudzes kopšanā. Siguldas adventisti piedalījās sapulcēs Sužu skolā un arī pulcējās Siguldā, kur viņiem bieži vien kalpoja misijas skolas audzēkņi. Dažkārt bija gadījumi, ka vairākas reizes pēc kārtas dažādi studenti kalpoja draudzē ar vienu un to pašu tēmu. Draudzes locekļiem bija jāvērtē šīs uzrunas un to pasniegšana. Bija iespējams salīdzināt un noteikt spēcīgākos runātājus.

Draudze politisko pārmaiņu laikā

1940. gada 7. septembrī, līdz ar misijas skolas Sužos likvidāciju, Semināra draudzi atkal sāka dēvēt par Siguldas draudzi. Jānis Čolders tika atbrīvots no pienākumiem Siguldas draudzē. Draudzes sapulces joprojām notika pie Ābramsoniem Dārza ielā 9. Kā pirmais pastāvīgais sludinātājs Siguldas draudzē kalpoja Jānis Lapa. Viņa kalpošana notika kara laikā. Draudzes locekļi viņu atceras kā pazemīgu, lēnprātīgu un laipnu darbinieku.

Kara beigās Lapu nozīmēja uz citu draudzi un Siguldas draudze palika bez sava darbinieka. Tad draudzē kalpoja draudzes vecākais Kirils Ziediņš. Viņš Siguldas draudzē ir bijis kopš 30-tajiem gadiem, kad viņš te pārcēlās no Daugavpils (ap 1933. gadu).

Draudze padomju laikā

Arvīds Čolders 1951. g. maijā aicināja Kirilu Ziediņu kalpot Rīgas I draudzes krievu grupai. Draudzei bija jāiztiek saviem spēkiem un tikai uz piemiņas mielastu draudzē kalpoja kāds no Rīgas darbiniekiem. Šajā laikā ar vārdu draudzē kalpoja draudzes vecākais Voldemārs Ābramsons. Tad pēc ilgāka laika Siguldas draudzi tika atsūtīts savs pastāvīgs darbinieks Edgars Čerņevskis.

Draudzē pastāvēja koris, taču Edgars papildus vēl organizēja pūtēju orķestri. Pirmie mēģinājumi notika Vangažos. Talkā nāca arī talantīgais mūziķis un diriģents Gunārs Kairis. Kori vadīja bij. skolas direktors Baris. Vecumdienās Bari pa pusei paralizēja un viņš nespēja diriģēt ar abām rokām, taču viņa vietā nebija cita aizvietotāja šajā kalpošanā un viņš kori turpināja diriģēt ar vienu roku.

E. Čerņevskis savās atmiņās min gadījumu no savas kalpošanas Siguldas draudzē. Tolaik draudze pulcējās privātmājā Dārza ielā. Tur bija neliela istaba ar piebūvētu verandu. Tikko kā bija nomainījies Siguldas pilsētas Izpildu komitejas priekšsēdētājs. Jaunais priekšsēdētājs biedrs Krauze izsauca pie sevis draudzes padomes sekretāru br. Makaru un paziņoja, ka adventistu draudze Siguldā darbojas nelikumīgi un tūdaļ pat jāpārtrauc tās darbība. Viņš vēl piemetināja: „Redzēsim, kas uzvarēs!” Draudze bija reģistrēta un darbojās likumīgi, taču Krauze bija nolēmis panākt draudzes likvidāciju. Draudzes locekļi lūdza Dievu un gavēja. Par šo situāciju draudzes padomes locekļi informēja Reliģijas lietu pilnvaroto Rīgā. Reiz pie sapulces vietas piebrauca džips, no kura izkāpa biedrs Krauze, Siguldas milicijas priekšnieks un Siguldas rajona Izpildu komitejas priekšsēdētājs. Sapulces starplaikā viņi izsauca ārā draudzes padomi un pavēlēja tūdaļ pārtraukt sapulci. Krauze draudēja mājas īpašniecei Cepurītei, kas nebija draudzes locekle, ka viņa ir atļāvusies izīrēt telpas sektantiem. Svētdienas vakarā pie Čerņevska ieradās Krauze vēlreiz un paprasīja uzrādīt sludinātāja apliecību. Apskatījis apliecību, viņš aizbrauca. Draudze par notikušo rakstīja sūdzību reliģijas lietu pilnvarotajam. No šī brīža draudze turpināja savas sapulces bez traucējumiem. Kurš tad uzvarēja? Tas kļuva skaidrs pēc mēneša, kad laikrakstā tika ziņots, ka biedrs Krauze tika atcelts no Siguldas pilsētas Izpildu komitejas priekšsēdētāja amata un izslēgts no partijas, jo atklājās melni plankumi viņa pagātnes biogrāfijā. Tika likvidēts Siguldas rajons un bez darba palika arī pilsētas milicijas priekšnieks, bet rajona Izpildu komitejas priekšsēdētāju pārcēla uz citu darbu.

Pēc Čerņevska kādu laiku nebija sludinātāja, bet tad tika atsūtīts kalpot Ārijs Glāzers, bet sludinātājs Ernests Klotiņš brauca no Cēsīm reizi ceturksnī, lai noturētu piemiņas mielastu. Tad 1965. g. Siguldas draudzes sapulces tika pārceltas uz Siguldas luterāņu baznīcu, kur pulcējās 4 konfesijas: luterāņi, katoļi, baptisti un adventisti. Acīmredzot šādi varas iestādēm bija vieglāk tās „pieskatīt”. Šajā baznīcā draudze pulcējās līdz iegādājās savu īpašumu Pērkona ielā. Sapulces notika divas reizes mēnesī.

Savās atmiņās Īzaks Kleimanis rakstīja, ka viņa kalpošanas laikā draudze pulcējās Siguldas luterāņu baznīcā, taču nospieda neērtās sapulču telpas. Draudze bija paprāva pēc skaita, bija arī ģimenes un jaunieši. Baznīcā drīkstēja pulcēties tikai reizi nedēļā, taču lielā zāle bija nedabiski liela priekš adventistu draudzes. Ziemā tajā bija auksts, tādēļ gada aukstajā periodā adventistu draudze pulcējās baznīcas ģērbkambarī, kuru bija vieglāk sasildīt. Kleimanim neizdevās atrast dzīves vietu Siguldā, tādēļ viņš uz draudzi braukāja no Ogres. Neizdevās viņam izvērsts arī efektīvu evaņģelizācijas darbu, rīkoja gan reizi gadā dziesmu dievkalpojumus, kurus apmeklēja draudzes locekļi no Vidzemes un Rīgas. Interesentu bija maz un kristības reti. Īzaks pielika daudz pūļu, lai atrisinātu konfliktsituācijas, kuras ilgstoši bija pastāvējušas starp Siguldas draudzes locekļiem. Ar pateicību sirdī viņš varēja vērot, ka plaisas starp ģimenēm un atsevišķajiem locekļiem mazinās. Starp siguldiešiem bija daudz priekšzīmīgu, uzticīgu, sirsnīgu un darbīgu draudzes locekļu. Ar lielu sirsnību un nopietnību, ar smalku muzikālu gaumi, kora darbību vadīja Maija Graviņa no Cēsīm.

Dziesmu dievkalpojumos baznīcas lielā zāle bija piepildīta ar klausītājiem. Siguldiešiem palīdzēja dziedātāji no Cēsu un Rīgas draudzēm, lai gan oficiāli nebija atļauts. 

Draudžu vadība Rīgā par Siguldas draudzes sludinātāju 1983. g. virzīja Valdi Beļavnieku un jau sāka maksāt pirmo algu, taču Reliģijas lietu pārvaldē reliģiskās pārliecības dēļ viņu izsmēja, pazemoja ar vārdiem un neapstiprināja.

Draudze vēlējās tikt pie savām sapulču telpām, taču tas bija sarežģīti. Draudzes vecākais Jānis Leimanis kopā ar draudzes locekļiem nolūkoja kādu nepabeigtu celtni ārpus Siguldas – „Ķiparus”, ko iegādājās un sāka iekārtot draudzes vajadzībām. Pašaizliedzīgi draudzes locekļi – Jānis Leimanis, Kārlis Alberiņš un citi – uzsāka nama sakārtošanu, taču līdz galam darbi netika pabeigti. Jāni Leimani piemeklēja insults un viņu paralizēja. 

Draudze atmodas laikā

Šis vēstures periods draudzei iezīmējās ar jaunu sapulču telpu iegādi 1992. g. – Pērkonu ielā 19. Šo namu varēja iegādāties, jo tika pārdots namīpašums „Ķipari”. Nopirktais nams tika atremontēts un iekārtots draudzes vajadzībām. Līdz tam draudzes locekļi dažādi domāja, kā tikt pie savām telpām, taču Dievs pašķīra iegūt šīs telpas. Jaunajās telpās tika rīkoti Bībeles izpētes semināri un koncerti. Pēc Bībeles izpētes semināra Aizkrauklē, tur kristītos draudzes locekļus pievienoja pie Siguldas draudzes, kamēr vēl nebija dibināta pastāvīga draudze Aizkrauklē. Kāpēc tieši Siguldas draudzei? Tādēļ, ka šajā seminārā piedalījās Siguldas draudzes sludinātājs Ainārs Gailis un viņa aprūpei tika uzticētas šīs kristītās personas. Šādi 1997. g. Siguldas draudzē bija 107 draudzes locekļu. Pēc Aizkraukles draudzes dibināšanas Siguldas draudzē palika 70 draudzes locekļu.

Sapulces notika

Kā pirmās sapulču telpas tiek minētas Dārza ielā 1. Tā pati adrese tiek minēta arī 1933. g. arhīva dokumentā. Tad kā sapulču vieta tiek minēta Voldemāra iela 1, bet no 1935. g. Dārza ielā 14.
Kopš 1936. g. draudze pulcējās Dārzu ielā 9 pie Ābramsoniem.
Tad kopš 1965. g. Pils ielā 1 (ev. luterāņu Siguldas baznīcā).
Kopš 1992. gada sapulces Pērkona ielā 19, kur draudze iegādājās īpašumu un ēku pārbūvēja draudzes vajadzībām.