(277) Jau gadiem ilgi ir parādīts gudrības trūkums izturēšanās veidā pret cilvēkiem, kas uzsāk un turpina virzīt uz priekšu Kunga darbu grūtās vietās. Bieži šie cilvēki strādā tālu pāri saviem spēkiem. Viņiem ir maz naudas, ko ieguldīt darba izvēršanai, un, lai darbu virzītu uz priekšu, viņi ir spiesti pienest upurus. Viņi strādā par mazām algām un ievēro visstingrāko taupību. Viņi aicina ļaudis sniegt līdzekļus, un devībā paši rāda priekšzīmi. Par to, kas padarīts, viņi slavu atdod Dievam, atzīdami, ka Dievs ir viņu ticības iesācējs un pabeidzējs un ka, tikai pateicoties Viņa spēkam, tiem ir bijis iespējams gūt sekmes.
Reizēm, kad šie strādnieki ir panesuši nastu smagumu un dienas karstumu un ar pacietīgām, neatlaidīgām pūlēm iekārtojuši kādu skolu vai sanatoriju vai kaut ko citu darba tālākai attīstībai, viņu brāļi pieņem lēmumu, ka kāds cits varētu strādāt labāk un tāpēc tam jāuzņemas atbildība par darbu, ko tie ir darījuši. Dažos gadījumos lēmumu pieņem, neveltot pienācīgu cieņu un uzticību tiem, kas veikuši darba nepatīkamāko daļu, kas pūlējušies, lūguši un cīnījušies, ieliekot darbā visus savus spēkus un enerģiju.
Dievam nepatīk tāda izturēšanās pret Viņa strādniekiem. Dievs aicina Savus ļaudis atbalstīt to rokas, kas stiprina darbu jaunās, grūtās vietās, sakot tiem iepriecinošus un iedrošinošus vārdus. (278)
Savā degsmē, savā centībā izvērst darbu šie strādnieki varbūt ir pielaiduši kļūdas. Viņi varbūt, vēloties iegūt līdzekļus grūtībās iestigušo uzņēmumu atbalstīšanai, ir ielaidušies pasākumos, kas priekš darba nav vislabākie. Kungs, redzēdams, ka šie pasākumi tos novērsīs no tā, kas tiem jādara saskaņā ar Viņa gribu, pieļauj, ka tie piedzīvo vilšanos, kas satriec viņu cerības. Ir upurēta nauda, un tās ir lielas bēdas tiem, kas stipri cerēja gūt līdzekļus darba atbalstīšanai.
Kamēr šie strādnieki sasprindzināja katru nervu līdzekļu sagādāšanai, kas tiem palīdzētu pārvarēt kritisko stāvokli, daži no viņu brāļiem stāvēja blakus, kritizējot un paredzot ļaunu, izskaidrojot smagi noslogoto strādnieku motīvus tā, it kā viņi tīši gribētu kaitētm un padarot viņu darbu vēl grūtāku. Savtīguma apstulboti, šie kļūdu meklētāji nesaprata, ka viņu brāļiem ietika bēdu un ciešanu arī bez nosodošām piezīmēm no cilvēkiem, kas nav nesuši smagas nastas un atbildības. Vilšanās cerībās ir liels pārbaudījums, tomēr kristīga mīlestība sakāvi var pārvērst uzvarā. Sāpīgie zaudējumi mācīs būt piesardzīgiem. Mēs mācamies no ciešanām. Tā mēs iegūstam pieredzi.
Gudri un gādīgi izturieties pret strādniekiem, kas, kaut arī kļūdījušies, darbā ir parādījuši dedzīgu un pašuzupurīgu ieinteresētību. Lai viņu brāļi saka: “Mēs lietas nedarīsim vēl sliktākas, liekot jūsu vietā citu, pirms neesam devuši jums izdevību izlabot jūsu kļūdu un nostāties izdevīgā gaismā, atbrīvoties no netaisnas kritikas sloga.” Dodiet viņiem laiku visu nokārtot, pārvarēt viņus apņemošās grūtības un nostāties eņģeļu un cilvēku priekšā kā cienījamiem strādniekiem. Viņi ir kļūdījušies, bet vai tie, kas apšaubījuši un kritizējuši, būtu rīkojušies labāk? Apsūdzošajiem farizejiem Kristus teica: “Kurš no jums bez grēka, tas lai met pirmo akmeni.” (Jāņa 8:7). (279)
Atrodami ļaudis, kas ir pārāk karsti savās ilgās reformēt lietas, kas tiem liekas kļūdainas. Viņi domā, ka tiem vajadzētu tikt izraudzītiem ieņemt to vietas, kas pielaiduši kļūdas. Viņi pārāk zemu novērtē darbu, ko šie strādnieki darījuši, kamēr citi ir tikai skatījušies un kritizējuši. Ar savu rīcību viņi saka: “Es varu veikt lielas lietas. Es darbu varu virzīt uz priekšu sekmīgi.” Tiem, kas domā, ka viņi tik labi zina, kā izvairīties no kļūdām, es esmu pamācīta teikt: “Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti.” (Mat.7:1). Jūs varbūt novērsīsiet kļūdas dažos punktos, bet citās lietās jūs esat spējīgi pielaist sevišķi smagas kļūdas, ko būtu ļoti grūti izlabot un kas ienestu darbā sajukumu. šīs kļūdas var būt par iemeslu lielākam ļaunumam nekā tās, ko pielaiduši jūsu brāļi.
Man dots norādījums, ka cilvēkus, kas likuši pamatu kādam darbam un kas, sastopoties ar aizspriedumiem, ir izlauzuši ceļu uz priekšu, nedrīkst nostādīt nelabvēlīgā gaismā, lai citi varētu ieņemt viņu vietas. Atrodami nopietni strādnieki, kas, neskatoties uz dažu savu brāļu kritizēšanu, ir gājuši uz priekšu darbā, par ko Dievs sacījis, ka tas jādara. Ja viņiem liktu atstāt savas atbildīgās vietas, tad rastos iespaids, ko viņi nav pelnījuši un kas būtu nelabvēlīgs darbam, jo izdarītās pārmaiņas tiktu uzskatītas kā pastāvošo nepareizo aizspriedumu un netaisnās kritikas attaisnojums. Kungs vēlas, lai netiktu sperti nekādi soļi, kas nodarītu netaisnību tiem, kas ir ilgi un no visas sirds strādājuši tiem dotā darba stiprināšanā.
