Mūsu ļaudis nav vajadzīgā mērā izpratuši šīs lietas neatliekamību, un tāpēc tā ir palikusi nenokārtota. Draudzes ir bijušas bezrūpīgas, un, kaut arī uz viņu tekas ir spīdējusi gaisma no Dieva Vārda, tās tomēr nav pildījušas šo vissvētāko pienākumu. Kungam ļoti nepatīk šī Viņa uzticīgo strādnieku pamešana novārtā. Mūsu ļaudīm vajadzētu būt tikpat labprātīgiem atbalstīt šos cilvēkus viņu sliktajos apstākļos, cik tie bija labprātīgi pieņemt viņu līdzekļus un kalpošanu, kad tie bija veseli.
Dievs mums ir uzlicis pienākumu piegriest sevišķu vērību trūcīgajiem mūsu vidū. Tomēr šie sludinātāji un strādnieki nav jāpielīdzina trūcīgajiem. Viņi sev Debesīs ir krājuši nezūdošu mantu. Viņi ir kalpojuši savienībai tās vajadzībās, un tagad savienībai jākalpo viņiem. Kad šāda veida gadījumi nāk mūsu priekšā, tad mums nevajag iet garām uz pretējo pusi. Mēs nedrīkstam teikt: “Sildieties un paēdiet” (Jēk,2:16), un pēc tam neko nedarīt, lai apmierinātu viņu vajadzības. Pagātnē tā ir darīts, un tādā veidā dažos gadījumos Septītās dienas Adventisti ir apkaunojuši savu ticības apliecību un devuši arī pasaulei izdevību apjaunot Dieva lietu.
