(290) Vajadzētu kaut ko darīt, rūpējoties par sludinātājiem un citiem Dieva uzticīgajiem kalpiem, kas pārdzīvojumu ietekmē vai pārslodzes dēļ, strādājot Viņa darbā, ir saslimuši un kam vajadzīga atpūta un atveseļošanās, vai kas vecumā vai zudušās veselības dēļ vairs nespēj panest nastas un dienas karstumu. Sludinātāji bieži tiek nozīmēti iet uz darba lauku, kas, kā viņi zina, būs kaitīgs viņu veselībai; tomēr, nevēlēdamies izvairīties no grūtām vietām, tie riskē, cerēdami sniegt ļaudīm palīdzību un svētību. Pēc kāda laika tie redz, ka viņu veselība sabrūk. Tiek izmēģināta klimata un darba maiņa, tomēr neiegūstot nekādu atvieglojumu; un ko lai viņi tad dara?
šie uzticīgie strādnieki, kas Kristus dēļ ir atteikušies no pasaulīgām izredzēm, labāk izvēloties nabadzību nekā bagātības priekus, kas, sevi aizmirsdami, ir nopietni un dedzīgi strādājuši, lai mantotu dvēseles Kristum; kas ir bagātīgi devuši dažādo Dieva darba pasākumu sekmēšanai un kas tad kaujā ir pakrituši, noguruši un slimi un bez līdzekļiem palikuši, tos nedrīkst atstāt cīnāmies ar trūkumu un ciešanām; vai pieļaut, lai tie justos nabagi. Lai mūsu strādniekus, kad viņus pārvar slimība vai nespēks, neapgrūtina baiļpilnais jautājums: “Kas tagad notiks ar manu sievu un maniem mazajiem, kad es vairs nevaru strādāt un gādāt par viņu vajadzībām?” Tas ir tikai taisnīgi, ka tiek gādāts par šo uzticīgo strādnieku vajadzībām un to vajadzībām, kas atkarīgi no viņiem.
Augstsirdīga gādība tiek parādīta kara veterāniem, kas cīnījušies par savu zemi. Visā tālākā dzīves laikā šie ļaudis nes rētas un nespēka iezīmes, kas stāsta par viņu bīstamajām cīņām, par pārgājieniem, no kuriem viņi nevarēja izvairīties, viņu pārdzīvojumiem vētrās un viņu ciešanām cietumos. (291)
Visi šie viņu uzticības un uzupurēšanās pierādījumi dod tiem taisnīgas tiesības uzstādīt prasības tautai, ko viņi ir palīdzējuši glābt - prasības, kas tiek atzītas un godātas. Bet kādu gādību ir parādījuši Septītās dienas Adventisti Kristus kareivjiem?
