Bieži šiem sludinātājiem ir vajadzīga īpaša uzmanība un ārstēšana. Mūsu sanatorijām vajadzētu būt par patvēruma vietu šādiem sludinātājiem un visiem nogurušajiem strādniekiem, kam nepieciešama atpūta. Ir jānodrošina telpas, kur viņi gūtu atpūtu un pārmaiņu bez pastāvīgām bažām par to, kā samaksāt izdevumus. Kad mācekļi no darba bija noguruši, Kristus tiem teica: “Nāciet savrup, ... un atpūtieties mazliet.” (Marka 6:31). Viņš vēlētos, lai būtu vietas, kur Viņa kalpi tagad varētu rast iesepju atpūsties un
atgūt spēkus. Mūsu sanatorijām jābūt atvērtām mūsu daudz strādājošiem sludinātājiem, kas darījuši visu viņu spēkos iespējamo, lai sagādātu līdzekļus šo iestāžu celšanai un atbalstīšanai, un jebkurā laikā, kad viņiem vajadzīgas šeit saņemamās priekšrocības, tiem sanatorijā vajadzētu justies kā mājās. (293)
šiem strādniekiem nekad nevajadzētu noteikt augstu maksu par uzturu un ārstēšanu, nedz pret viņiem izturēties kā pret ubagiem vai kaut kādā veidā likt tiem tādiem justies no to puses, kuru viesmīlību viņi bauda. Augstsirdīga devīguma parādīšana to iekārtojumu izlietošanā, ko Dievs ir sagādājis Saviem pārgurušajiem un pārstrādājušamies kalpiem, Viņa skatījumā ir īsts ārstniecisks misijas darbs. Dieva strādnieki ir saistīti ar Viņu, un vajadzētu atcerēties, ka ar to uzņemšanu tiek uzņemts Kristus Viņa vēstnešu personā. Viņš to prasa, un Viņš ir apkaunots, un Viņam nepatīk, ja pret tiem izturas vienaldzīgi vai sīkumaini un savtīgi. Dieva svētības nepavadīs skopu izturēšanos pret kādu no Viņa izredzētajiem cilvēkiem. Ārstniecisko darbinieku sabiedrībā ne vienmēr ir parādītas asas uztveres spējas, lai izšķirtu šos jautājumus. Daži viņus nav vajadzīgā mērā ievērojuši. Kaut Kungs svētotu uztveres spējas ļaudīm, kas ir atbildīgi par mūsu iestādēm, lai tie zinātu, kam jāparāda patiesa līdzjūtība un gādība.
Tai darba nozarei, kurā šie pārgurušie darbinieki ir strādājuši, vajadzētu praktiski apliecināt, ka viņu darbs tiek atzīts, palīdzot tiem viņu vajadzības brīdī, lielā mērā daloties ar sanatoriju izdevumu segšanā.
Dažiem strādniekiem ir tādi materiālie apstākļi, ka viņi spēj nedaudz atlicināt no savas algas; un toviņiem, ja iespējams, arī vajadzētu darīt, ārkārtēju gadījumu dēļ; bet pat tos vajadzētu laipni sagaidīt kā svētību sanatorijai. Tomēr lielākai mūsu strādnieku daļai ir jaatsaucas uz daudziem un lieliem pienākumiem. Vienmēr, kad vajadzīgi līdzekļi, tie ir aicināti kaut ko darīt, rādīt priekšzīmi, lai viņu piemēra iespaids pamudinātu citus uz devību un Dieva lieta ietu uz priekšu. Viņi izjūt tādas ilgas pacelt karogu jaunos laukos, ka daudzi pat aizņemas naudu, lai atbalstītu dažādos pasākumus. Viņi nav devuši nelabprāt, bet iespēju strādāt patiesības virzīšanai uz priekšu ir uzskatījuši par priekšrocību. Tādā veidā atsaucoties uz aicinājumiem dot līdzekļus, tiem bieži pāri paliek pavisam maz. (294)
Par viņu devību darbam Kungs ir vedis sīku uzskaiti. Viņš zina, kādu labu darbu tie ir darījuši, darbu, par ko jaunākiem strādniekiem nav nekādas izpratnes. Viņam bija zināms viss viņu trūkums un pašaizliedzība. Viņš ir ievērojis visus apstākļus šajos gadījumos. Viss tas ir ierakstīts grāmatās. šie vecie strādnieki ir skatu spēle pasaulei, eņģeļiem un cilvēkiem, un viņi ir kā uzskatāma mācība, kur var pārbaudīt mūsu reliģisko pamatlikumu patiesīgumu. Kungs vēlas, lai mūsu ļaudis saprastu, ka šī darba celmlauži ir pelnījuši visu, ko mūsu iestādes viņu labā var darīt. Dievs aicina mūs izprast, ka tie, kas Vina darbā ir kļuvuši veci, pelna mūsu mīlestību, godu un visdziļāko cieņu.
