Ir jāizveido fonds tādiem darbiniekiem, kas vairs ilgāk nespēj strādāt. Mēs nevaram būt skaidri Dieva priekšā, ja nedarīsim visu, ko no mums šai lietā prasa skaidrs saprāts, un pie tam bez kavēšanās. Mūsu vidū ir daži, kas neredzēs šādas rīcības nepieciešamību; tomēr viņu pretestība nedrīkst uz mums atstāt nekādu iespaidu. Kas apņēmušies savās sirdīs būt taisni un darīt taisnību, tiem pastāvīgi vajadzētu iet uz priekšu, lai paveiktu kādu labu darbu, ko Dievs prasa. Ir daudz tādu, kas jūtas mierīgi, kas ir atlikuši laba darīšanu ar savu mant; bet vai tā tam jābūt arī tālāk? Vai tik ļoti mīlēsim naudu, apraksim to šai zemē? (295)
Dievs aicina visus līdzdarboties šajā pasākumā. Bagātajiem vajadzētu dot no savas pārpilnības; bet, ja tie dos negribīgi, ilgodamies katru dolāru ieguldīt kādā pasaulīgā uzņēmumā, tad tie nesaņems savu atalgojumu.
Pieticīga dāvana no nabadzīgās šķiras Dieva skatījumā nav mazāka par bagāto cilvēku lielajiem ziedojumiem. Kungs dāvanai pievienos Savu svētību, piešķirot tās mīlestības nodomam auglību, atbilstoši sirsnīgajam priekam, ar kādu dāvana dota. No visiem avotiem nākošās artavas vajadzētu rūpīgi savākt.
Tagad ir vajadzīga jauniešu degsme. Tiem vajadzētu atstāt visu, kam nav patiesas vērtības, un ierobežot savas vajadzības. Es gribētu pārliecināt viņus un visus mūsu ļaudis, lai naudu, ko parasti iegulda nevajadzīgās lietās, atdotu augstākiem, svētākiem mērķiem. Dariet visu, ko jūs spējat, lai radītu fondu gados vecajiem sludinātājiem, kas pastāvīgā darbā un rūpēs ir izsmēluši savus spēkus. Svētījiet visu, kas jums ir, Kungam. Neizlietojiet savu naudu, lai izpatiktu sev. Nododiet to Kunga kasē. Neļaujiet līdzekļiem iziet no jūsu rokām, lai tikai apmierinātu savas vai citu iegribas. Izdodot naudu, ievērojiet, ka tā ir Kunga nauda, ar ko jūs rīkojaties, un ka jums par tās izlietošanu jāatbild Viņam.
Gados vecos, kuru saites ar dzīvi irst, es aicinu taisnīgi rīkoties ar jūsu Kunga mantu, pirms jūs aizmiegat Jēzū. Pieminiet, ka jūs esat Dieva namturi. Kamēr jūs vēl dzīvojat, atdodiet Kungam atpakaļ Viņa īpašumu. Nenokavējiet nokārtot šo lietu, kamēr jums vēl ir prāts. Tuvojoties vecumam, mums pienākas izdalīt savus līdzekļus iestādēm, ko dibinājis Dievs. Sātans izlietos visādu viltību, lai atņemtu Kunga lietai tik ļoti vajadzīgos līdzekļus. Daudzi savu naudas podu saista pasaulīgos pasākumos, kad Dieva lietai vajadzīgs ikviens dolārs, lai virzītu uz priekšu patiesību un pagodinātu Viņa Vārdu. (296)
Es jautāju, vai mums nevajadzētu sev noguldīt mantu Debesīs, maisos, kas nenoveco? Es sevišķi spiedoši gribētu aicināt gados vecos, kam drīz jānokārto savas īpašumu lietas, atcerēties tos, kas ir uzticīgi kalpojuši ar Vārdu un mācību. Nolieciet savus līdzekļus, kur, veselībai un dzīvībai zūdot, tie var tikt ieguldīti Dieva lietā. Tā tie tiks nodoti mijējiem un pastāvīgi vairosies.
Es aicinu draudzi kopumā un tās locekļus atsevišķi atdot Dievam Viņam piederošo un jums uzticēto kapitālu un augļus. Tādā veidā jūs iegūsiet mantu Debesīs. Lai jūsu sirdis ir patiesi godīgas pret Jēzu. Kaut arī jūs varbūt jūtaties kā vismazākie no visiemsvētiem, tomēr jūs esat Kristus miesas locekļi, un caur Viņu jūs esat vienoti ar visiem Viņa cilvēcīgajiem darba rīkiem un ar Debesu augstu attīstīto būtņu augstību un spēku. Neviens no mums nedzīvo sev pašam. Katram ir noteikta sava pienākuma vieta, ne viņa paša šauro, savtīgo interešu apmierināšanai, bet lai katrs atstātais iespaids varētu būt stiprums priekš visiem. Ja mēs patiesi ticam, ka katrs atsevišķi esam skatu spēle pasaulei, eņģeļiem un cilvēkiem, vai tad mēs kā draudze neparādīsim garu, kas ļoti atšķirtos no gara, kas tagad atklājas mūsu vidū? Vai mēs tad nebūsim dzīva, darbīga draudze?
Vajadzētu uzturēt pastāvīgi plūstošas lielās un mazās labdarības straumes. Dieva aizgādība ir tālu mums priekšā, iedama uz priekšu daudz ātrāk kā mūsu augstsirdīgā devība. Dieva lietas uzcelšanas un progresa ceļu aizprosto savtīgums, lepnums, mantkārībam pārspīlēta greznošanās un vēlēšanās izrādīties. Visai draudzei uzlikta svinīga atbildība pacelties augstāk katrā darba nozarē. Ja tās locekļi sekos Kristum, tad tie aizliegs sevi un atsacīs tieksmei izrādīties, uzvarēs mīlestību uz tērpiem, elegantām mājām un dāŗgām mēbelēm. (297)
Septītās dienas Adventistos jābūt daudz lielākai pazemībai, viņiem daudz vairāk jāatšķiras no pasaules, jo citādi Dievs mūs nepieņems, lai arī kāds būtu mūsu stāvoklis vai darba raksturs, kurā mēs esam iesaistījušies. Taupība un pašaizliegšanās dos daudziem cilvēkiem, kuru apstākļi ir viduvējii, līdzekļus labdarībai. Visiem pienākas mācīties no Kristus staigāt pazemīgi pa pašaizliegšanās teku, pa kuru gāja Debesu Majestāte. Pašaizliedzīgai vajadzētu būt visai kristieša dzīvei, lai, atskanot saucienam pēc palīdzības, mēs būtu gatavi atsaukties.
Kamēr vien sātans strādās ar nerimstošu spēku, lai iznīcinātu dvēsele, kamēr vien atskanēs saucieni pēc strādniekiem kādā no plašā pļaujas lauka daļām, tik ilgi arī skanēs aicinājums dot, lai atbalstītu Dieva darbu kādā no tā daudzajām nozarēm. Mēs palīdzam vienā vajadzībā, lai tādā veidā tikai kļūtu iespējams palīdzēt citā līdzīgā rakstura vajadzībā. Pašaizliedzība, kas nepieciešama, lai iegūtu līdzekļus, ko ieguldīt lietās, kuras Dievs vērtē visaugstāk, izveidos ieradumus un raksturu, kas iemantos atzinību: “Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps”, un darīs mūs derīgus dzīvot mūžīgi Tā klātbūtnē, Kas mūsu dēļ kļuva nabags, lai mēs caur Viņa nabadzību varētu iemantot mūžīgas bagātības.
Cilvēkiem atbildīgās vietās draud briesmas, ka daudzās viņu nestās nastas tos var satriekt, tomēr Kungs nevienam neuzspiež nastas, kas būtu par smagām nešanai. Viņš novērtē katru smagumu, pirms Viņš atļauj tam noslogot to sirdis, kas ir Viņa līdzstrādnieki. Katram Savam strādniekam mūsu mīlošais Debesu Tēvs saka: “Met savu nastu uz Kungu, Tas tevi uzturēs.” (Ps.55:23). Lai nastu nesēji tic, ka Viņš nesīs katru nastu, lielu vai mazu. (298)
Nest mūsu nastas Jēzus uzņemas tikai tad, ja mēs Viņam uzticamies. Viņš saka: “Nāciet šurp pie Manis, visi nogurušie un smagi nospiestie, dodi Man savu nastu, uzticiet Man padarīt to, ko nevar veikt cilvēcīgais darba rīks.” Uzticēsimies Viņam. Rūpju pilnā steiga ir akla un nespēj saskatīt nākotni. Bet Jēzus redz beigas jau sākumā, un katrās grūtībās Viņam ir sagatavots Savs ceļš palīdzības sniegšanai. Paliekot Kristū, mēs varam veikt visas lietas caur Viņu, Kas mūs stiprina.
Nesvētījušos strādnieku dēļ, lietas reizēm risināsies nepareizi. Jūs varat raudāt par citu nepariezās rīcības rezultātiem; tomēr neuztraucieties. šo darbu uzrauga Svēts Meistars. Viss, ko Viņš prasa, ir, lai strādnieki grieztos pie Viņa pēc rīkojumiem un paklausītu Viņa norādījumiem. Visas darba daļas - mūsu draudzes, misijas, sabatskolas, sanatorijas, izdevniecības - Viņš nes uz Savas sirds. Kāpēc uztraukties? Mūsu nerimstošai vēlmei redzēt draudzi dzīvu un darbīgu ir jābūt līdzsvarotai ar pilnīgu paļāvību uz Dievu; jo lielais Nastu Nesējs saka: “Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” “Seko Man.” Viņš iet pa priekšu, mums jāseko.
Lai neviens nepārvērtē savas Dieva dotās spējas, cenšoties vēl ātrāk virzīt uz priekšu Kunga darbu. Cilvēcīgais spēks nevar pasteidzināt darbu; ar to jāsavienojas Debesu inteliģences spēkam. Tikai tā Dieva darbu var novest līdz pilnībai. Cilvēks nevar padarīt Dieva daļu šajā darbā. Pāvils var stādīt, Apolls laistīt, tomēr pieaugšanu dod Dievs. Vienkāršā uzticībā un lēnprātībā cilvēkam jāsadarbojas ar dievišķo spēku, vienmēr darot savu vislabāko, tomēr pastāvīgi atzīstot, ka Dievs ir lielais Priekšstrādnieks. Cilvēkam nav jāuzticas sev, jo tā viņš izsmels savus rezerves spēkus un izpostīs garīgās un fiziskās spējas. Kaut arī visi strādnieki, kas tagad nes smagās nastas, tiktu nobīdīti malā, Dieva darbs tomēr tiks virzīts uz priekšu. Tāpēc savu dedzību darbā līdzsvarosim ar saprātu; pārtrauksim censties darīt to, ko vienīgi Kungs var paveikt.
