(85) 1901.gada augustā, atrodoties Losandželosas telts sanāksmē, nakts parādīšanā es biju kādā apspriedē. Apsvēra jautājumu par sanatorijas dibināšanu Dienvidu Kalifornijā. Daži pastāvēja, ka šo sanatoriju vajadzētu celt Losandželosas pilsētā un izteica iebildumus pret tās celšanu ārpus pilsētas. Citi runāja par priekšrocībām, kādas iegūs, ja sanatorija atradīsies laukos.
Mūsu vidū atradās Kāds, Kas šo jautājumu izskaidroja nepārprotami un pavisam vienkārši. Viņš mums teica, ka celt sanatoriju pilsētas robežās būtu kļūda. Sanatorijas rīcībā vajadzētu būt daudz zemes, lai slimnieki varētu strādāt svaigā gaisā. Nervoziem, drūmiem, nespēcīgiem pacientiem darbs svaigā gaisā ir nenovērtējams. Dodiet viņiem kopt puķu dobes. Lietojot grābekli, kapli un lāpstu, tie sev atradīs atvieglojumu daudzām kaitēm. Kūtrums ir par iemeslu daudzām slimībām.
Dzīve svaigā gaisā ir laba miesai un garam. Tas ir Dieva dziedniecības līdzeklis veselības atjaunošanai. Tīrs gaiss, labs ūdens, saules stari, apkārtējās dabas skaistums, - tie ir Viņa līdzekļi slimnieka veselības atjaunošanai dabīgā veidā. Gulēšana saulstaros vai koku ēnā slimajam ir vērtīgāka par zeltu un sudrabu.
Uz laukiem mūsu sanatorijas var apņemt ar puķēm un kokiem, augļu un vīna dārziem. šeit ārstiem un kopējiem no dabas lietām viegli atvasināt mācības par Dievu. Lai tie pacientiem norāda uz Viņu, Kura roka radījusi varenos kokus, augošo zāli un skaistās puķes, paskubinot tos ieraudzīt katrā plaukstošā pumpurā un ziedā Viņa mīlestības atklāsmi uz Saviem bērniem. (86)
Tā ir skaidri izteiktā Dieva griba, ka mūsu sanatorijas jāiekārto tik tālu no pilsētām, cik tas atbilst iespējām. šīs iestādes jānovieto klusās, nošķirtās vietās, kur pavērtos izdevības pacientiem norādīt uz Dieva mīlestību un mūsu pirmo vecāku mājvietu - Ēdeni, kas, pateicoties Kristus upurim, tiks atdots cilvēkam.
Cenšoties atgriezt slimajam veselību, ir jāizmanto Kunga radītās skaistās lietas. Ziedu aplūkošana, nogatavojušos augļu plūkšana un putnu priecīgo dziesmu klausīšanās atstāj sevišķi uzmundrinošu iespaidu uz nervu sistēmu. Dzīve svaigā gaisā vīros, sievās un bērnos izraisa vēlēšanos būt tīriem un godīgiem. Dabas lielo ārstniecisko spēku
atspirdzinošais un dzīvību dodošais iespaids stiprina organisma funkcijas, modina prātu, iedvesmo iztēli, atdzīvina garu un sagatavo cilvēku vērtēt Dieva Vārda skaistumu.
Pakļauti šiem iespaidiem, kas savienoti ar rūpīgu ārstēšanu un veselīgu uzturu, slimie atveseļojas. Nedrošie soļi kļūst vingri. Acis atgūst spožumu. Cerību zaudējušie kļūst mundri. Kādreiz izmisusī sejas izteiksme pauž prieku. Sūdzošos balss toni nomaina apmierinātība. Vārdi saka pārliecību: “Dievs ir mūsu patvērums un stiprums, īsti varens palīgs bēdu laikā.” (Ps.46:2.) Mākoņiem klātā kristīgā cerība atkal kļūst spoža. Atgriežas ticība. Atskan vārdi: “Jebšu es arī staigātu nāves ēnas ielejā, tomēr ļaunuma nebīstos; jo Tu esi pie manis, Tavs gana zizlis mani iepriecina.” “Mana dvēsele teic augsti Kungu, un mans gars priecājas par Dievu, manu Pestītāju.” “Viņš piekusušiem dod spēku un vairo stiprumu nespēcīgajiem.” (Ps.23:4., Lūk.1:46,47., Jes.40:29.). Dieva laipnības atzīšana, Kas dāvājis šīs svētības, stiprina garu. Dievs ir ļoti tuvu un priecājas, ka Viņa dāvanas tiek vērtētas. (87)
Pēc radīšanas zeme bija svēta un skaista. Dievs to atzina par ļoti labu. Katra puķe, katrs krūms un katrs koks atbilda Radītāja nodomam. Viss, ko acs uzlūkoja, bija patīkams un jauks un pildīja prātu ar domām par Dieva mīlestību. Kārdinot cilvēku grēkot, sātans cerēja apturēt dievišķās mīlestības straumi, kas plūda pār cilvēci; tomēr tā vietā viņa darbs izraisīja jaunu un vēl dziļāku Dieva žēlastības un laipnības atklāšanos.
Dieva nolūks nebija, lai Viņa ļaudis drūzmētos pilsētās, spiestos kopā vienveidīgi celtās mājās un īrētās telpās. Sākumā Viņš ielika mūsu pirmos vecākus dārzā, skaisto dabas skatu un jauko skaņu vidū, un Viņš vēlas, lai šie skati un skaņas iepriecinātu cilvēku arī šodien. Jo ciešāk mēs saskaņosimies ar Dieva sākotnējo plānu, jo labvēlīgāks būs mūsu stāvoklis veselības saglabāšanai un atgūšanai.
