(88) Mums var likties, ka mūsu sanatorijām vislabāk būtu izraudzīt vietu starp bagātniekiem; ka tas mūsu darbam dotu iespaidu un nodrošinātu mūsu iestādēm pastāvīgus klientus. Bet šajos uzskatos nav gaismas. “Kungs redz ne tā, kā cilvēks redz.” (1.Sam.16:7.) Cilvēks vēro ārējo izskatu; bet Dievs uzlūko sirdi. Jo mazāk lielu celtņu būs ap mūsu iestādēm, jo mazāk sarežģījumu mēs piedzīvosim. No tiem, kam pieder lielas bagātības, daudzi ir neticīgi un negodbijīgi. Viņu prātu pilda pasaulīgas domas. Viņu laiku aizņem laicīgas izpriecas, trokšņaina jautrība un izklaidēšanās. Izšķērdība apģērbā un grezna dzīve paņem viņu līdzekļus. Debesu vēstneši viņu mājās netiek gaidīti. Viņi vēlas, kaut Dievs būtu tālu. Iemācīties pazemību cilvēcei ir grūti, un sevišķi grūti tas ir bagātiem un savu iegribu apmierinātājiem. Kas sevi neuzskata atbildīgus Dieva priekšā par visu, kas tiem pieder, tie tiek kārdināti paaugstināt sevi, it kā bagātība, ko sastāda zemes gabali un banku akcijas, padarītu tos neatkarīgus no Dieva. Lepnuma un iedomības pilni, tie savu vērtību mēro pēc savas bagātības.
Ir daudz bagātu cilvēku, kas Dieva skatījumā ir neuzticīgi namturi. Veidā, kā viņi savu bagātību iegūst un izlieto, Dievs ir saskatījis laupīšanu. Viņi nav ņēmuši vērā lielo visu lietu īpašnieku un nav izlietojuši tiem uzticētos līdzekļus, lai palīdzētu cietējiem un apspiestajiem. Viņi sev ir krājuši dusmību uz dusmības dienu, jo Dievs atalgos katru cilvēku pēc viņa darbiem. šie cilvēki nepielūdz Dievu; “es” ir viņu elks. Taisnību un
žēlastību tie izmet no prāta, atvietojot to ar mantrausību un cīņu. Dievs saka: “Vai Man tos nebūs piemeklēt?” (Jer.9:9.). (89)
Dievam nepatiktu, ja kādi no mūsu iestādēm tiktu izvietoti šādā sabiedrībā, lai arī cik liels liktos tur iegūstamais labums. Savtīgi bagāti cilvēki izšķiroši ietekmē citu prātu, un ienaidnieks var strādāt caur tiem, lai šķērsotu mūsu ceļu. Ļauni biedri vienmēr mazina dievbijību un novērš no Dieva, un šādi biedri var sagraut tos pamatlikumus, kurus atzīst Dievs. Dievs negribētu, ka kāds no mums būtu līdzīgs Latam, kas izvēlējās mājvietu, kur viņš un viņa ģimene pastāvīgi atradās saskarē ar ļaunu. Lats uz Sodomu aizgāja bagāts; viņš atstāja to bez kaut kā, eņģeļa rokas vadīts, kad dusmības vēstneši gaidīja, lai liktu plūst ugunīgajai straumei, kam vajadzēja aprīt šīs bagātīgi apveltītās pilsētas iedzīvotājus un izdzēst tās pavedinošo skaistumu. Tādā veidā vietu, ko Dievs savā laikā bija radījis ļoti skaistu, pārvēršot par drūmu tuksnesi.
Mūsu sanatorijas nevajadzētu izvietot bagātu cilvēku mājvietu tuvumā, kur tie skatīsies uz mums kā uz jaunievedumu un acij nepatīkamu lietu, izsakot nelabvēlīgas piezīmes, tāpēc ka šīs iestādes pieņem cietošās cilvēces visas šķiras. šķīsta un neaptraipīta reliģija padara tos, kas ir Dieva bērni, par vienu ģimeni, ar Kristu saistītu iekš Dieva. Bet pasaules gars ir lepns, partejisks, noslēgts, labvēlīgi noskaņots tikai pret nedaudziem.
Ceļot mūsu ēkas, mums jāturas tālāk no pasaulīgi lielo cilvēku mājām, liekot tiem, meklējot vajadzīgo palīdzību, aiziet no saviem biedriem uz vientuļākām vietām. Mēs nebūsim patīkami Dievam, ceļot mūsu sanatorijas starp ļaudīm, kas tērpjas un dzīvo pārspīlētā greznībā un kuri ir valdzinoši tiem, kas var izcelties pāri citiem.
