(99) (Sv.Helena, Kalif., 1902.g.4.sept. - Mūsu ārstnieciskā darba vadītājiem)
Mīļie brāļi: Kungs bezpartejiski strādā visu Savu vīna dārza daļu labā. Tie ir cilvēki, kas rada sajukumu Viņa darbā. Viņš nedod Saviem ļaudīm tiesības sakopot tik daudz līdzekļu iestāžu dibināšanai nedaudzās vietās, ka nekas nepaliek pāri līdzīgu iestāžu dibināšanai citās vietās.
Daudz iestāžu jādibina Amerikas pilsētās un īpaši Dienvidu pilsētās, kur līdz šim vēl maz ir darīts. Arī citās zemēs jāsāk strādāt daudziem ārstnieciskās misijas pasākumiem,
un šis darbs sekmīgi jāvirza uz priekšu. Eiropā un citās tālās zemēs sanatoriju dibināšana ir tikpat svarīga kā Amerikā.
Kungs vēlas, lai Viņa ļaudis pareizi izprastu darbu, kas jāpadara, un lai tie kā uzticīgi namturi līdzekļu ieguldīšanas ziņā gudri ietu uz priekšu. Viņš vēlas, lai tie, ceļot ēkas, aprēķinātu darbu izmaksu un zinātu, vai tiem ir pietiekoši naudas darbu nobeigšanai. Viņš arī vēlas, lai tie atcerētos, ka tie nedrīkst savtīgi savākt visus iespējamos līdzekļus, ieguldot tos nedaudzās vietās, bet ka tiem jāstrādā, ņemot vērā daudzas citas vietas, kur arī jādibina institūti.
Man dotā gaisma rāda, ka vadītājiem visos mūsu institūtos un īpaši nesen dibinātajās sanatorijās jābūt taupīgiem līdzekļu izdošanā, lai būtu spējīgi palīdzēt līdzīgiem institūtiem, kas jādibina citās pasaules daļās. Pat ja viņiem kasē būtu daudz naudas, tomēr katrā plānā tiem vajadzētu ņemt vērā Dieva lielā misijas lauka vajadzības. (100)
Tas nav Dieva prāts, ka Viņa ļaudis jebkurā vietā celtu milzīgas sanatorijas. Ir jādibina daudz sanatoriju. Tām nav jābūt lielām, tomēr spējīgām labi, sekmīgi strādāt.
Es esmu brīdināta par medicīnas māsu un ārstnieciskās misijas evaņģēlistu sagatavošanas darbu. šis darbs mums nav jācentralizē kādā vienā vietā. Katrā nodibinātā sanatorijā jauniešus un jaunietes vajadzētu sagatavot par ārstnieciskie misionāriem. Kungs tiem pavērs ceļu, kad tie izies strādāt priekš Viņa.
Mūsu priekšā esošie pierādījumi par pravietojumu piepildīšanos ziņo, ka visu lietu gals ir tuvu. Liels un svarīgs darbs ir jādara ārpus tām vietām, tālu no tām vietām, kur pagātnē mūsu darbs ir bijis lielā mērā sakopots.
Kad mēs dārza apūdeņošanai ievadām tajā ūdens straumes, tad mēs necenšamies apūdeņot tikai vienu vietu, atstājot citas vietas sausas un nespējīgas nest augļus, lai tās kliegtu: “Dodoet mums ūdeni.” Un tomēr tieši tādā veidā darbs ir virzīts uz priekšu nedaudzās vietās, neņemot vērā visu lielo lauku. Vai novārtā pamestajām vietām arī tādām jāpaliek? - Nē. Ļaujiet straumēm plūst visur, nesot sev līdzi prieku un auglību.
Nekad mums nav jāpaļaujas uz pasaules labvēlību un augstākām šķirām. Dibinot iestādes, mums nekad nav jāmēģina lielumā un krāšņumā sacensties ar pasaulīgajiem institūtiem. Uzvara mums jāgūst ne ar masīvu ēku celšanu, sacenšoties ar mūsu ienaidniekiem, bet ar Kristum līdzīgu garu, - lēnprātības un pieticības gara iemīlēšanu un parādīšanu. Daudz labāks gan ir krusts un pievilšanās cerībās - bet ar mūzīgo dzīvi pēc tam, nekā dzīve kopā ar valdniekiem un Debesu zaudēšana. (101)
Cilvēces Pestītājs piedzima vienkāršiem vecākiem grēka nolādētā, ļaunā pasaulē. Viņš uzauga noslēgtībā Nācaretē, kādā mazā Galilejas pilsētiņā. Savu darbu Viņš uzsāka nabadzībā un bez pasaulīgi augsta stāvokļa. Tā Dievs ienesa pasaulē evaņģēliju veidā, kas ļoti atšķiras no tā ceļa, kādu daudzi uzskata par gudru evaņģēlija sludināšanai mūsu dienās.
Evaņģēlija izplatīšanās pirmajās dienās Viņš Savu draudzi mācīja nepaļauties uz pasaulīgi augstu stāvokli un laicīgu spožumu, bet gan uz ticības un paklausības varu. Dieva labvēlībai ir lielāka vērtība kā zeltam un sudrabam. Viņa Gara spēkam ir neaprēķināma vērtība.
Tā saka Kungs: “Ēkas Manam darbam dos spēku un iespaidu tikai tad, ja to cēlāji paklausīs Maniem norādījumiem par šo iestāžu dibināšanu un iekārtošanu. Ja tie, kas pagātnē vadījuši un atbalstījuši darbu, vienmēr būtu vadījušies no tīriem, nesavtīgiem pamatlikumiem, tad nekad nebūtu notikusi šī savtīgā lielas Manu līdzekļu daļas sakopošana vienā vai divās vietās. Tad institūti būtu dibināti daudzos apvidos. Patiesības sēkla, izsēta daudz vairāk laukos, būtu uzdīgusi un nesusi augļus Man par godu.
Tagad ir jāgādā par novārtā atstātajām vietām. Maniem ļaudīm jāstrādā enerģiski un ātri. Kas ar šķīstiem mērķiem pilnīgi nodos sevi Man - miesu, garu un dvēseli, - tie strādās ar Manām metodēm un Manā Vārdā. Ikviens stāvēs viņam noliktajā vietā, raugoties uz Mani kā uz savu Vadoni un Padomdevēju. (102)
Es pamācīšu nezinošos un svaidīšu ar Debesu acu zālēm daudzu acis, kas tagad atrodas garīgā tumsā. Es pamodināšu darba rīkus, kas izdarīs Manu prātu, sagatavojot ļaudis pastāvēt Manā priekšā gala laikā. Daudzās vietās, ko jau agrāk vajadzēja apgādāt ar sanatorijām un skolām, Es dibināšu Savas iestādes, un šīs iestādes kļūs par audzināšanas centriem strādnieku sagatavošanai.”
Kungs ietekmēs cilvēku prātu vietās, kur mēs neko tamlīdzīgu negaidām. Daži, kas šķietami ir patiesības ienaidnieki, Dieva aizgādībā ieguldīs līdzekļus zemes īpašumu izkopšanā un ēku celšanā. Savā laikā šie zemes īpašumi tiks piedāvāti pirkšanai par cenu, kas ir stipri zemāka par to vērtību. šajos piedāvājumos mūsu ļaudis saskatīs Aizgādības roku un iegūs vērtīgus īpašumus audzināšanas darba vajadzībām. Viņi plānos un kārtos lietas pazemīgi, pašaizliedzīgi un uzupurējoties. Tā vīri, kam ir nauda, neapzinīgi sagatavos palīglīdzekļus, kas ļaus Kunga ļaudīm strauji virzīt uz priekšu Viņa darbu.
Dažādās vietās jāpērk zemes īpašumi, lai tur iekārtotu sanatorijas. Mūsu ļaudīm jāmeklē iespējas pirkt zemes īpašumus prom no pilsētām, kur ēkas jau ir uzceltas un augļu dārzi jau ražo. Zeme ir vērtīgs īpašums. Ar mūsu sanatorijām vajadzētu būt savienotiem zemes gabaliem, no kuriem mazu daļu var izlietot kalpojošā personāla mājvietām un citu cilvēku vajadzībām, kuri apgūst iemaņas ārstnieciskajā misijas darbā.
Man atkārtoti rādīts, ka nav gudri celt milzīgas iestādes. Ne caur iestāžu plašumu padarāms vislielākais darbs dvēseļu labā. Milzīgai sanatorijai vajadzīgs daudz strādnieku. Un, kur vienkopus sakopoti tik daudzi, tur ir ārkārtīgi grūti saglabāt augstu garīguma standartu. Lielā iestādē bieži gadās, ka atbildīgas vietas ieņem strādnieki, kas nav garīgi noskaņoti, kas neparāda gudrību rīcībā ar cilvēkiem, kuri, gudri pret tiem izturoties - tiktu atmodināti, pārliecināti un atgriezti. (103)
Nav darīta pat viena ceturtā daļa no darba, ko varēja darīt un kas tiktu darīts, atverot Rakstus slimiem mūsu sanatorijās, ja strādnieki paši būtu saņēmuši izsmeļošus pierādījumus reliģiskās līnijās.
Kur vienā vietā sakopoti daudzi strādnieki, vajadzīga daudz augstākas pakāpes garīga vadība par to, kāda bieži ir mūsu lielajās sanatorijās.
Mēs atrodamies uz mūžīgās pasaules robežas. Dieva sodības jau sāk krist pār zemes iemītniekiem. Dievs sūta šīs sodības, lai vadītu ļaudis pie prāta. Neviens notikums, kam Viņš ļauj risināties mūsu pasaulē, nav bez mērķa, un Viņš vēlas, lai mēs būtu tādā mērā garīgi noskaņoti, ka spētu saskatīt Viņa darbību šajos notikumos, kas bija tik neparasti pagātnē, bet tagad ir kļuvuši gandrīz ikdienišķi.
Uz mums gaida liels darbs, - noslēdzošais darbs Dieva pēdējās brīdinājuma vēsts pasniegšanā grēcīgajai pasaulei. Bet ko mēs esam darījuši, lai sniegtu šo vēsti? Uzlūkojiet, es jūs lūdzu, daudzās daudzās vietas, kur vēl nekad nav ieiets. Raugieties uz mūsu darbiniekiem, kas atkal un atkal pārstaigā vienas un tās pašas vietas, kamēr tiem visapkārt atrodas novārtā atstāta pasaule, kas guļ grēkos un samaitātībā, - pasaule, kas vēl nav brīdināta. Priekš manis tā ir šausmīga aina. Kāda drausmīga vienaldzība raksturo mūsu nostāju pret bojā ejošās pasaules vajadzībām!
