Mūsu restorānu vadītājiem jāstrādā kalpotāju glābšanai. Viņi nedrīkst pārstrādāties, jo, tā rīkojoties, viņi nostāda sevi tur, kur viņiem nav ne spēka, ne vēlēšanās sekmēt strādnieku garīgo izaugsmi. Viņiem jāveltī savi vislabākie spēki, pamācot savus strādniekus garīgās līnijās, izskaidrojot tiem Rakstus un lūdzot ar tiem un par tiem. Viņiem kalpotāju garīgās intereses jāsargā tikpat rūpīgi, kā vecākiem jāsargā savu bērnu garīgās intereses. Pacietīgi un maigi viņiem jābūt par tiem nomodā, darot visu viņu spēkos esošo, lai tiem palīdzētu pilnveidot kristīgu raksturu. Viņu vārdiem jābūt kā zelta āboliem sudraba traukos; viņu rīcībai jābūt brīvai no katras savtīguma un skarbuma ēnas. Viņiem jāstāv kā sargkareivjiem uz posteņa, rūpējoties par dvēselēm kā tādiem, kam jādod norēķins. Viņiem jācenšas noturēt savus kalpotājus uz izdevīgas zemes, kur to drosme pastāvīgi pastiprinātos un ticība Dievam nepārtraukti pieaugtu.
Ja mūsu restorānus nevada šādā veidā, tad būs nepieciešami brīdināt mūsu ļaudis nesūtīt savus bērnus turp par strādniekiem. Daudzi no tiem, kas apmeklē mūsu restorānus, neved sev līdzi Dieva eņģeļus; viņi neilgojas pēc šo svēto būtņu sabiedrības. Viņi sev līdzi nes pasaulīgu iespaidu, un, lai stāvētu šim iespaidam pretī, strādniekiem jābūt cieši vienotiem ar Dievu. Mūsu restorānu vadītājiem jādara vairāk, lai glābtu viņu nodarbinātos jauniešus. Viņiem vairāk jāpūlas uzturēt tos garīgi dzīvus, lai pasaulīgais gars, ar ko tiem pastāvīgi nākas saskarties, neietekmētu viņu jauno prātu. Meitenēm un jaunām sievietēm mūsu restorānos nepieciešams gans. Ikvienu no tām jāaizsargā ar mājas iespaidiem.
Draud briesmas, ka jaunieši, kas ienāk mūsu iestādēs kā ticīgie, vēloties palīdzēt Dieva lietai, kļūs gurdeni un mazdūšīgi, un, pazaudējuši dedzību un drismi, izturēsies vēsi un vienaldzīgi. Mēs nevaram saspiest šos jauniešus šaurās, tumšās telpās, nolaupot tiem mājas dzīves priekšrocības, un tad gaidīt, ka tiem būs veselīga reliģiska dzīve.
Ir svarīgi gudri plānot, kā rūpēties par kalpotājiem visās mūsu iestādēs un sevišķi par tiem, kas nodarbināti mūsu restorānos. Vajadzētu dabūt labus kalpotājus un gādāt par visām priekšrocībām, kas tiem palīdzētu pieaugt žēlastībā un kristus atzīšanā. Tos nedrīkst atstāt laimīgu gadījumu žēlastībai, bez regulāriem lūgšanu laikiem un vispār bez laika pētīt Bībeli. Ja tos tā atstās, tie kļūs nevērīgi un bezrūpīgi, vienaldzīgi pret mūžīgām patiesībām. (119)
Katram restorānam vajadzētu piesaistīt vīru ar savu sievu, kas varētu darboties kā kalpotāju aibildņi; vīru un sievu, kas mīl Glābēju un dvēseles, par kurām Viņš nomira, un kas sargā Kunga ceļu.
Jaunām sievietēm vajadzētu atrasties kādas gudras un saprātīgas ģimenes mātes uzraudzībā, tādas sievietes, kas ir pilnīgi atgriezusies un kas grib rūpīgi sargāt strādnieces, īpaši jaunākās.
Strādniekiem jājūt, ka viņiem ir mājas. Tie ir Dieva palīdzošā roka, un ar tiem jāapietas tik uzmanīgi un saudzīgi, kā Kristus mācīja izturēties pret mazu bērnu, kuru Viņš nostādīja mācekļu vidū. Viņš sacīja: “Kas apgrēcina vienu no sīem vismazākajiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ka tam pakārtu pie kakla dzirnu akmeni un to noslīcinātu jūrā visdziļākajā vietā.” “Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem nenicinat; jo Es jums saku, ka viņu eņģeļi Debesīs vienmēr redz Mana Debesu Tēva vaigu.” (Mat.18:6,10). Uzmanība, ko vajadzētu veltīt šiem kalpotājiem, ir viens no iemesliem, kāpēc lielā pilsētā labāk ierīkot vairākus mazus restorānus nekā vienu lielu. Tomēr tas nav vienīgais iemesls, kāpēc labākais ir dibināt vairākus mazus restorānus mūsu lielo pilsētu dažādās daļās. Mazākie restorāni ieteiks veselības reformas pamatlikumus tieši tikpat labi kā lielāki uzņēmumi un būs daudz vieglāk vadāmi. Mēs neesam pilnvaroti pabarot pasauli, bet mēs esam pamācīti audzināt ļaudis. Mazākos restorānos nebūs tik daudz darba, un kalpotājiem būs vairāk laika mācīties, kā padarīt savu darbu labi, un vairāk laika atbildēt uz klientu jautājumiem, kas vēlas kaut ko uzzināt par veselības reformas pamatlikumiem. (120)
Ja mēs šajā darbā piepildīsim Dieva nodomu, tad Kristus taisnība ies mums pa priekšu un Kunga godība mūs pavadīs. Bet, ja nenotiek nekāda dvēseļu ievākšana, ja kalpotāji paši negūst garīgu labumu, ja tie negodā Dievu vārdos un darbos, ka’pec tad mums vajadzētu atvērt un uzturēt šādus uzņēmumus? Ja mūsu restorānus nevaram vadīt Dievam par godu, ja mēs caur tiem nevaram izplatīt spēcīgu reliģisku iespaidu, tad mums būtu labāk tos slēgt un izlietot mūsu jaunatnes talantus citās darba frontēs. Tomēr mūsu restorānus var vadīt tā, ka tie kļūs par līdzekļiem dvēseļu glābšanai. Nopietni meklēsim Kungu sirds pazemībā, lai Viņš varētu mūs mācīt, kā staigāt Viņa padoma gaismā, kā izprast Viņa Vārdu, kā to pieņemt un kā praktiski to izlietot.
Draud briesmas, ka mūsu restorāni tiks vadīti tādā veidā, ka mūsu kalpotāji ļoti smagi strādās dienu pēc dienas un nedēļu pēc nedēļas un tomēr nespēs parādīt nekādus labus sasniegumus. šis jautājums rūpīgi jāpārdomā. Mums nav nekādu tiesību iesaistīt mūsu jauniešus darbā, kas nenes nekādus augļus Dievam par godu.
Draud briesmas, ka restorānu darbs, kaut arī uzskata, ka tas ir brīnisķīgs veids, kā sekmīgi var darīt labu, tiks vadīts tā, ka sniegs tikai fizisku labklājību tiem, kam tas kalpo. Kāda darbs var likties sevišķi izcils, tomēr Dieva skatījumā tas nav labs, ja to nedara ar sirsnīgu vēlēšanos pildīt Viņa prātu un dzīvē īstenot Viņa nodomu. Ja Dievu neatzīst par mūsu darbības autoru un mērķi, tad tie tiks svērti svaros un atrasti par vieglu.
