[598] Kīra labvēlību, izdodot pavēli, kas atļāva atgriezties dzimtenē, izmantoja apmēram 50 000 trimdinieki. Bet tas, salīdzinot ar Medo-Persijas apgabalos izkaisītajiem simtiem tūkstošiem jūdu, bija tikai mazs atlikums. Viņu lielākā daļa labāk izvēlējās palikt gūstniecības zemē, nekā uzņemties ceļojuma grūtības un atkal uzcelt savas izpostītās pilsētas un mājas.
Pēc 20 vai vairāk gadiem Dārijs Histasps izdeva otru tikpat labvēlīgu pavēli kā pirmo. Tā Dievs žēlastībā vēlreiz sniedza izdevību, lai jūdi no Medo-Persijas valsts varētu atgriezties savā tēvu zemē. Kungs paredzēja bēdu laiku, kas sekos Kserksa – Ēsteres grāmatā minētā Ahasvera – valdīšanas gados, tāpēc Viņš ne tikai ietekmēja varas vīru sirdis, bet arī iedvesmoja Cahariju skubināt gūstekņus atgriezties mājās. [599]
“Klau, klau, bēdziet prom no Ziemeļu zemes!” tika sūtīta vēsts izkaisītajām Israēla ciltīm, kas no savas dzimtenes bija aizvestas daudzās tālās zemēs. “Es jūs izkaisīšu visos četros vējos zem debesīm, saka tas Kungs. Klau, Ciāna, kas tu dzīvo pie Bābeles meitas, steidzies projām! Jo tā saka tas Kungs Cebaots: Viņš mani sūtījis, lai iegūtu jaunu godu tautu starpā, kas jūs aplaupīja, jo kas jums pieskaras, tas pieskaras Viņa acuraugam. Jo redzi, Es pacelšu savu roku pret viņiem, un viņiem būs jākļūst par laupījumu saviem tagadējiem kalpiem; un tad jums kļūs skaidrs, ka mani ir sūtījis tas Kungs Cebaots.” (Cah. 2:10-12)
Arī vēl tagad, tāpat kā sākumā, Kungs vēlējās, lai Viņa ļaudis būtu par slavu virs zemes, par godu Viņa Vārdam. Ilgajos trimdas gados Dievs tiem deva daudz izdevību atjaunot savu uzticību Viņam. Daži uzklausīja un padomu pieņēma; daži atrada pestīšanu ciešanu laikā. Daudzi no tiem pievienojās atlikušajiem, kas atgriezās mājās. Svētā inspirācija tos salīdzina ar “augstā ciedru koka galotnes zaru”, kas jādēsta “Israēla augstākajā kalnā”. (Ec. 17:22,23)
Tie bija ļaudis, “kuru garu Dievs modināja” (Ezras 1:5), kas pēc Kīra pavēles atgriezās savu tēvu zemē. Bet Kungs nemitējās lūgt un skubināt arī tos, kas labprātīgi palika svešumā. Ar visdažādākajiem līdzekļiem Viņš arī tiem sagādāja iespējas atgriezties. [600] Tomēr lielu skaitu, kas neatsaucās Kīra pavēlei, neiespaidoja arī vēlākie paskubinājumi. Pat tad, kad Caharija brīdināja steigšus bēgt no Babilonijas, tie šo aicinājumu neievēroja.
Tikmēr apstākļi Medo-Persijā strauji mainījās. Jūdiem labvēlīgā Dārija vietā uz troņa sekoja Kserkss Lielais. Viņa valdīšanas laikā jūdi, kas neievēroja iepriekš izteikto aicinājumu bēgt, piedzīvoja briesmīgu krīzi. Nepieņemot Dieva sagādāto glābšanās iespēju, tie tagad vaigu vaigā sastapās ar nāvi.
Izmantojot agagieti Hamanu, kurš bija visai negodīgs, bet ar lielu varu Medo-Persijā, sātans tajā laikā centās iznīcināt Dieva nodomu. Hamana sirdi pildīja rūgts ienaids pret jūdu Mordohaju, kas tam nebija nodarījis neko ļaunu, tikai neparādīja nekādu godbijību. Apsverot, ka par maz ir “roku pacelt vienīgi pret Mordohaju”, Hamans plānoja “iznīcināt visus jūdus, kas mita visā Ahasvera valstī”. (Est. 3:6)
Hamana nepatieso ziņojumu maldināts, Kserkss tika ierosināts izdot pavēli, kas paredzēja nogalināt visus jūdus, kuri bija izkaisīti starp ļaudīm visos Medo-Persijas apgabalos. (Est. 3:8) Jūdu iznīcināšanai un viņu mantas konfiskācijai nozīmēja īpašu dienu. Ķēniņš ļoti vāji izprata, kādas tālu ejošas sekas būtu pavēles pilnīgai īstenošanai. Šo nodomu slepeni iedvesmoja pats sātans, lai no zemes virsas noslaucītu tos, kas uzturēja un sargāja atziņu par patieso Dievu. [601]
“Un ikvienā zemē, kur nonāca ķēniņa vārds un viņa pavēle, bija lielas bēdas jūdu starpā un gavēšana, un raudāšana, un vaimanāšana; daudziem par guļasvietu bija tikai izklāts maiss un pelni.” (Est. 4:3) Medo-Persiešu pavēles nevarēja atcelt, tāpēc šķita, ka vairs nav nekādu cerību, jo iznīcināšanai bija nolemti visi israēlieši.
Tomēr ienaidnieka nodomu satrieca Vara, kas valda starp cilvēku bērniem. Dieva aizgādībā par Medo-Persijas valsts ķēniņieni bija kļuvusi dievbijīgā jūdiete Estere. Mordohajs viņai bija tuvs radinieks. Savā ārkārtējā izmisumā tie apņēmās lūgt, lai Kserkss apžēlojas par viņu tautu. Esterei vajadzēja riskēt un doties pie ķēniņa, uzņemoties starpnieka lomu. Mordohajs sacīja: “Un, kas zina, vai tu tieši šā laika dēļ neesi kļuvusi ķēnišķīgā godā?” (Est. 4:14)
Krīzes situācija no Esteres prasīja ātru un nopietnu rīcību, bet gan viņa, gan Mordohajs atzina, ka, ja palīgā nenāks Dievs ar savu spēku, tad viņu pūles būs veltīgas. Tāpēc Estere ņēma laiku, lai satiktos ar Dievu, savu Spēka Avotu. “Ej,” viņa norīkoja Mordohaju, “sapulcini visus jūdus, kas atrodas Sūsās, un gavējiet manis dēļ; neēdiet un nedzeriet trīs dienas un naktis; arī es ar savām kalponēm tāpat gavēšu. Un pēc tam es iešu pie ķēniņa, kas gan nav pēc likuma, un, ja es aiziešu bojā, tad aiziešu bojā!” (Est. 4:16)
[602] Tālāk notikumi ātri sekoja viens otram, – Estere nāk pie ķēniņa, viņai parāda sevišķu žēlastību, tad dzīres, kurās piedalās vienīgi ķēniņš, ķēniņiene un Hamans, ķēniņa bezmiegs, Mordohaja publiska pagodināšana un Hamana ļauno nodomu atklāšana, viņa pazemošana un bojāeja, – tās visas ir mums zināma stāsta atsevišķas detaļas. Tā Dievs darīja brīnumus savu nožēlojošo ļaužu labā, un ķēniņš izdeva vēl citu pavēli, pretēju pirmajai, kas atļāva jūdiem cīnīties, lai glābtu savas dzīvības. To visās valsts daļās izziņoja jātnieki uz zirgiem, ātri steigdamies pēc ķēniņa pavēles. “Un ikvienā zemē un ikvienā pilsētā, kur vien nonāca ķēniņa vārds un viņa pavēle, jūdiem bija prieks un līksmība, dzīres un svētku dienas. Un daudzi no iezemiešiem uzdevās par jūdiem, jo viņiem bija uznākušas bailes no jūdiem.” (Est. 8:14,17)
Iznīcināšanai nozīmētajā dienā “jūdi sapulcējās savās pilsētās visās ķēniņa Ahasvera zemēs, lai izstieptu roku pret tiem, kas bija nodomājuši viņiem ļaunu. Un neviens nestājās tiem pretī, jo bailes no viņiem bija pārņēmušas visas tautas”. Dievs bija devis rīkojumu spēcīgam eņģelim, lai tas sargātu Viņa ļaudis, kad tie cīnījās “par savu dzīvību”. (Est. 9:2,16)
Hamana goda vietu piešķīra Mordohajam. Viņš “bija otrs pēc ķēniņa Ahasvera, un viņš bija visai cienījams jūdu starpā un patīkams vairākumam savu brāļu (..).” (Est. 10:3) Mordohajs vēlējās sekmēt Israēla labklājību. Tā Dievs atkal Medo-Persijas galmu noskaņoja labvēlīgi pret saviem ļaudīm, dodams tiem iespēju izpildīt [605] Viņa nodomu un atgriezties dzimtenē. Tomēr tikai pēc vairākiem gadiem Kserksa pēcnācēja Artakserksa I valdīšanas septītajā gadā ievērojams skaits jūdu Ezras vadībā devās uz Jeruzālemi.
Pārbaudi, ko Dieva ļaudis piedzīvoja Esteres laikā, nevajadzētu attiecināt vienīgi uz to laikmetu . Skatīdamies cauri gadsimtiem uz laika noslēgumu, Atklāsmes grāmatas sarakstītājs ir paziņojis: “Tad pūķis sadusmojās par sievu un gāja karot ar pārējiem viņas cilts locekļiem, kas turēja Dieva baušļus un apliecināja Jēzu.” (Atkl. 12:17) Daži, kas šodien dzīvo uz Zemes, redzēs piepildāmies šos vārdus. Tas pats gars, kas Dieva draudzi lika vajāt pirms daudziem gadsimtiem, arī nākotnē ierosinās līdzīgu rīcību pret uzticīgajiem Dieva ļaudīm. Sagatavošanās šai pēdējai lielajai cīņai norit jau tagad.
Dekrēti, kuri beidzot tiks pieņemti pret Dieva atlikušajiem ļaudīm, būs ļoti līdzīgi tiem, kādus Ahasvers izdeva pret jūdiem. Mazajā Sabata baušļa turētāju pulciņā patiesās draudzes ienaidnieki šodien saskata “Mordohaju vārtos”. Dieva bērnu paklausība Viņa likumiem ir pastāvīgs pārmetums tiem, kas nebīstas Kungu un min kājām Viņa Sabatu.
Sātans izraisīs sašutumu pret mazo pulciņu, kas atsakās pieņemt sabiedrībā populāros ieradumus un tradīcijas. Ievērojami un cienījami vīri, kopā ar bezdievīgajiem un zemiskajiem, spriedīs, kā cīnīties pret Dieva ļaudīm. Lai tos apkaunotu, tiks izlietota bagātība, ģenialitāte [606] un izglītība. Pret tiem sazvērēsies valdnieki, ministri un draudžu locekļi. Ar balsi un spalvu, ar lielīšanos, draudiem un zaimiem tie centīsies noliegt viņu ticību. Ar nepatiesiem atstāstījumiem un nikniem uzbrukumiem tie mēģinās satraukt ļaužu kaislības. Nespēdami ar Svētajiem Rakstiem aizstāvēties pret Bībeles Sabata ievērotājiem, tie šī trūkuma kompensēšanai izlietos bargus dekrētus. Lai nodrošinātu popularitāti un atbalstu, likumdevējas varas pieprasīs ievērot svētdienas likumu. Bet tie, kas bīstas Dievu, nevar pieņemt cilvēku ieviestos ieradumus, kas liek pārkāpt desmit baušļu priekšrakstus. Šajā kara laukā tiks izcīnīta pēdējā cīņa starp patiesību un maldiem. Iznākums jau ir zināms, tā ka mums nav jāšaubās. Šodien, tāpat kā Esteres un Mordohaja laikā, Kungs pats aizstāvēs savu Patiesību un savus ļaudis.
